Var dzīvot rāmi mierīgi, bet var arī nemitīgi balansēt kā uz naža asmens, skaidri neredzot un nebēdājot, kā tas viss beigsies. Vārdnīca šādu dzīvesveidu, kas pilns ar potenciāli bīstamām situācijām un «vāra» adrenalīnu, sauc par ekstrēmu. Tas piešķir dzīvei krāsas, iekustina emocijas, ļauj piedzīvot spilgtus iespaidus. Vajag vien uzdrošināties un noteikti, noteikti – uzmanīties, atzīst uzrunātais alpīnists Normunds Hofmanis un izpletņlēcējs Kaspars Sproģis.
Daugavas vidū 70 metru
augstumā
«Mani ir mēģinājuši pārliecināt mest mieru un meklēt ko rāmāku, bet galīgi neesmu no tiem cilvēkiem, kas gribētu katru dienu darīt vienu un to pašu. Patīk arī ceļot, darbi plašā ģeogrāfijā. Katrā ziņā skumīgi nav,» teic liels aktīvās atpūtas un kalnu cienītājs ar daudzu gadu pieredzi N.Hofmanis.
Pēdējā laikā viņa aizraušanās, ar ko «saslimis» desmit gadu vecumā, pāraugusi nopietnā profesionālā darbībā – industriālajā alpīnismā. Lielā augstumā viņš mazgā logus, kā arī krāso augstsprieguma balstus un sakaru torņus. Zāģē bīstamus kokus, tīra jumtus no ledus un sniega un dara citus darbus, kas nav piemēroti cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu un netrenētiem muskuļiem.
«Industriālajā alpīnismā mani vilina nestandarta situācijas, kurās jārod risinājumi. Ne jau vienmēr vienkārši jāpiesien virve un jālaižas lejā vai jākāpj augšā,» Normunds atklāj «āķi lūpā», piebilstot, ka vilina arī adrenalīns. Piemēram, kāds «uzvārās», Daugavas vidū 70 metru augstumā krāsojot augstsprieguma balstus.
Taču ne vienmēr satraucošais adrenalīns ir tikai salds. Gadās arī bīstamas un piņķerīgas situācijas. «Ja tā var sacīt – no darbiem man vismazāk patīk bīstamo koku zāģēšana. Uz mājām, balstiem un konstrukcijām var rast daudzmaz drošu risinājumu ar virvēm, ko ne vienmēr var sacīt par kokiem. Pašam ārkārtas gadījumi nav notikuši, bet situācijas, kas liek aizdomāties, gan bijušas,» min pieredzes bagātais alpīnists.
Lai tās nepārvērstos traģēdijā, vismazākajās niansēs jāievēro drošības noteikumi, uzsver N.Hofmanis. «Darām to, ko ne katrs normāls cilvēks ies un darīs. Taču visa pamatā ir drošība – piemērots ekipējums un situācijas novērtēšana. Tā kā darbi galvenokārt ir lielā augstumā, jāparedz arī lejā notiekošais,» norāda ekstrēmā dzīvesveida piekritējs.
Nācies meklēt,
kur mīkstāki krūmi
Par potenciāli bīstamu un ekstrēmu aizraušanos allaž tiek uzskatīta arī izpletņlēkšana. K.Sproģis to par savu sauc jau astoņus gadus. «Viss sākās ar to, ka dzīvoju netālu no Spilves lidlauka. Redzēju, kā paceļas lidmašīnas un no tām izbirst cilvēciņi. Gribēju pamēģināt. Pirmais lēciens man bija no 600 metru augstuma. Ieintriģēja, bet šķita, ka emociju varēja būt vairāk. Tāpēc lēcu vēl,» aizraušanās sākumu atceras izpletņlēcējs.
Āķis lūpā izrādījās tik liels, ka drīz vien lidlauks vasarās Kasparam kļuva par gluži vai otrajām mājām. Vilināja ne tikai augstums un procesā gūstamais adrenalīns, bet arī tur satiktie cilvēki, iespējas mācīties un īstenot vēl vienu savu hobiju – fotografēšanu.
«Nācās atteikt draugiem. Pēc tam viņi vairs nezvanīja. Brīva diena man bija tikai, kad ārā slikts, lietains laiks,» aizraušanās apmērus ieskicē Kaspars. Taču tā vienmēr nav pildījusies tikai skaistām emocijām. «Sākumā bail bija tik ļoti, ka uz katru nākamo lēcienu gāju nevis ar prieku, bet nolemtības izjūtu – kāpēc es vispār to daru?! Tomēr ar katru lēcienu bailes pamazām pazūd, līdz pēc divsimtā lēciena tiku no tām pilnībā vaļā. Satraukums gan paliek vienmēr,» atklāj pieredzējušais izpletņlēcējs, piebilstot, kā nācies tikt galā arī ar potenciāli bīstamām situācijām. Piemēram, kad lidmašīna uzņēmusi nepareizu kursu vai uzpūtis stiprāks vējš un nācies izlēkt virs apdzīvotām vietām vai upju un mežu tuvumā.
«Izpletnis man vienmēr ir atvēries. Taču esmu sēdies kokos. Laižos lejā un redzu – apkārt vieni koki un krūmi. Jāskatās, kur varētu būt mīkstāk,» smej Kaspars. Viņš norāda, ka drošība, protams, ir pirmajā vietā. «Piekrītu teicienam, ka vislabākais lēciens ir tas, pēc kura saloki izpletni un dodies uz nākamo. Katrā situācijā «nospēlē» ne tikai apstākļi, bet arī paša piesardzība. Negadījumi rodas kļūdu dēļ. Ja nelabo, tās aizved pie lielākas nelaimes,» izpletņlēkšanu kopumā par drošu hobiju sauc K.Sproģis, aicinot ikvienu atrast nodarbi, kas spēj sniegt piepildījumu un pacelt emociju augstumos.
