Es iepazinos ar Pāvelu Melni vēl tolaik, kad mācījos Ziemeru pamatskolā. Viņš mācījās Alūksnes ģimnāzijā un bija aizrāvies ar breiku, ko mācīja arī citiem. Universitātes laikā es atkal viņu satiku, strādājošu Zemkopības ministrijā. Mājās Pāvelam vienmēr bija kādi mūzikas instrumenti, un, pateicoties viņam, esmu iemācījusies spēlēt ģitāru. Aizvien biežāk Pāvels sāka runāt, ka vēlas pamest savu stabilo Rīgas darbu un doties dzīvot uz laukiem, veidot savu saimniecību. “Līdz šim dzīve ritēja galvenokārt iekštelpās, skolās, birojos, bet tagad man ir jādzīvo Dieva radītā dzīvajā kustību pasaulē. Tagad vienā mirklī man vajag atlīdzināt pašam sev divdesmit gadus nedzīves,” viņš saka.
Šī būs saruna ar Pāvelu un pavērsieniem viņa dzīvē, kuri pašlaik aizveduši viņu līdz Igaunijai.
– Kā tu iedomājies atstāt darbu un pārcelties uz laukiem?
– No darba mani atlaida štatu samazināšanas dēļ. Bet, ja arī nesamazinātu, man nāktos aiziet prom, jo dzīve Rīgā kļuva arvien dārgāka un nogurdinošāka. Es tur nebiju arī nekāds noteicējs, jo man bija jāīsteno citu cilvēku idejas, bet ļoti gribējās īstenot savas. Tā es nolēmu, ka jāatgriežas laukos, manai ģimenei piederošā īpašumā, kur man būtu pietiekami daudz vietas un rīcības brīvības.
– Vai bija grūti uzsākt laucinieka dzīvi?
– Vispirms es saslimu. Pļāvu ar izkapti, centos pēc iespējas ātrāk, jo jāpļauj bija daudz, un sastiepu muguru, kas vēlāk iekaisa. Nogulēju divas nedēļas gultā vecāku mājās. Mana māja palika bez uzraudzības, biju jau ievedis nedaudz mantas, tad tajā kāds ielauzās. Iepriekš par to biju iedomājies, centos svarīgākās lietas glabāt citur, taču vienalga zādzība sagādāja liekas raizes un dusmas, jo es pazaudēju diezgan daudz laika sakarā ar izmeklēšanu. Sākumā es gaidīju, ka policija patstāvīgi visu noskaidros kā amerikāņu filmās, bet tas bija naivi. Es pats ieguvu un aiznesu sarakstu ar vārdiem izmeklētājam, bet tad sapratu, ka uz citu noziegumu fona, kur divi cilvēki nodur viens otru, mana lieta vienkārši nobāl. Pēc aptuveni mēneša policija tomēr četrus cilvēkus aizturēja. Tiesā es iepazinos ar tiem cilvēkiem. Ar vienu esmu vēlāk strādājis kopā aptuveni mēnesi. Pārējos bieži sastopu Kolberģī, kad braucu ar divriteni uz pilsētu.
Daudz laika pazaudēju, cerot uz Eiropas atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem. Gribēju iegādāties govis, kā arī tehniku graudu audzēšanai. Lasīju normatīvos aktus, staigāju pa iestādēm, informatīvajiem semināriem un lūdzos. Valsts iestādes nevēlējās riskēt dot naudu zemes īpašniekam, kurš grib sākt saimniekot no nulles, bez pieredzes un formālās izglītības. Man ieteica kaut ko sākt vispirms paša spēkiem un pierādīt sevi.
Es centos uz to visu skatīties kā uz zīmi no augšas. Jaunpienācējs, kas pēc ilgiem gadiem ir atgriezies no Rīgas, šeit ir mazāk vērtīgs nekā savējais alkoholiķis. Mantai ir jābūt mazvērtīgai, un, ja kas pazūd vai salūst, pašam jāspēj uztaisīt jaunu. Visbeidzot sapratu, ka vēl par agru šeit vienam apmesties, ka vajag papriekšu apprecēties.
– Kā tu apgūsti jaunas prasmes?
– Viens no pirmajiem darbiem laukos ir taisīt malku no kritušajiem kokiem un no krūmiem. Gribēju, lai darbs dara darītāju, kā arī lai būtu ekoloģiski, tāpēc zāģēju ar rokas zāģi un baļķi nesu uz pleca vai ripināju pa zemi. Biju domājis, ka vajadzētu atrast laiku uzmeistarot no koka primitīvus, bet izturīgus ratus. Tumšajos vakaros laiks bija un vēl neesmu atslēdzis elektrību, varētu strādāt mājās darbnīcā, bet, kopš atbraucu, pakāpeniski apaudzēju sevi ar dažādiem muzikālajiem hobijiem un gandrīz katru vakaru devos vai nu uz kora mēģinājumu Alūksnē, vai uz tautiskajām dejām Kolberģī, Andrē flamenko dejām, folkloras kopas „Putnis“ mēģinājumu Jaunlaicenē, vijolnieku ansambli, svētdien uz baznīcu, citreiz tiku aicināts uzstāties arī viens pats. Man to visu tobrīd ļoti vajadzēja. Vismaz kaut kādā veidā būt kādam noderīgam un lai nedomātu kaut vai par to pašu apzagto māju un par to, ka biju viens.
Radās iespēja apgūt guļbūves ēku celtnieka amatu Ērgļu arodvidusskolā. Tas nozīmēja aizbraukšanu no Alūksnes uz laiku, kā arī tika izjauktas visas manas ar mūziku un dejām saistītās aktivitātes. Es iemācījos savienot baļķus, lai būvētu mājas. Bija arī mācības darbam mežā. Esmu pret motorzāģi, bet mani burtiski pieradināja pie tā. Man bija lieliski kursabiedri, kas visi bija lauksaimnieki.
Rudenī nodarbinātības aģentūra man piedāvāja iziet traktora vadītāja kursus, ko izvēlējos iziet Balvos. Nekad pats nebiju vadījis traktoru iepriekš, kur nu vēl iedzīt to garāžā atpakaļgaitā kopā ar piekabi. Autoskolas direktors bija ļoti laipns un piedāvāja iespēju izmēģināt arī “Bobcat”. Man šī apmācība ļoti patika.
Bez prasmēm, ko jau esmu apguvis, man vēl ir jāapgūst kalēja, pavāra, maiznieka, galdnieka, jumiķa un kurpnieka amats. Jāiemācās kopt un audzēt zirgus, turēt govis un citus mājdzīvniekus. Dārzkopību un graudu audzēšanu es cenšos apgūt pats. Biškopību domāju apgūt pie biškopjiem.
Laikam ritot, es samierinājos ar to, ka man neizdosies apprecēties, jo dzīve ar ērtībām nekad nebūtu tas, ko es varētu sievietei piedāvāt. Izdomāju, ka būšu vientuļš meža vecis, kas lasīs mežrozīšu augļus, pīlādžus, citas ogas un zāļu tējas un dos par brīvu cilvēkiem, kuriem mūsdienu medicīna vairs nespēj palīdzēt vai nav pa kabatai.
– Bet tad tavā dzīvē ienāca kāda meitene…
– Man nebija vairs ne santīma kabatā. Bet vēl vairāk man trūka morālā atbalsta manām idejām, kuras īstenībā nemaz nav manas, jo dzīve, saudzējot dzīvību sev apkārt, nav nekāda jauna filozofija. Man bija vajadzīgs kāds, kas saprastu, ko un kāpēc es daru, un tādējādi spētu patiesi novēlēt man veiksmi katrā lietā un katru dienu. Tad visas neveiksmes izzudīs un dzīve ies uz priekšu.
Es atcerējos vienu interesantu meiteni ar skaistiem, gariem matiem, ar kuru esmu dejojis vien divreiz un kurai nepievērsu vairāk uzmanības, jo viņa bija no ārzemēm. Man bija princips, ka jāmeklē meitene no Latvijas, un man negribējās to pārkāpt, jo tā būtu grūtāk. Nezinu, vai dzīve mežā man lika kļūt mazāk kategoriskam, bet mana ziņkārība par šo personu pieauga. Es uzrakstīju viņai vēstuli, pajautājot, vai viņa dosies uz Ģikšu danču nakti, kas parasti notiek katru janvāri, un apsolīju, ja viņa būs, es noteikti ar viņu dejošu. Ģikšos mēs iepazināmies un turpinājām sarakstīties, februārī es aizbraucu pie viņas ciemos un mēs nolēmām būt kopā.
– Uz laiku esi devies dzīvot uz Igauniju. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Tagad ciemojos pie šīs meitenes. Viņu sauc Keiu, un viņa dzīvo Vodja muižā. Keiu ir no Hījumā salas Igaunijā, no zvejnieku dzimtas. Viņa ir angļu valodas skolotāja internātskolā laukos, netālu no pilsētas Paide. Par mani Keiu reiz teica, ka es piepildu gandrīz visus viņas sapņus, izņemot to, ka tas viss nav Igaunijā. Tas ir – dzīvot ekoloģiski laukos un būt folkloras kopā.
Vasaru es pavadīju pie sevis laukos un pie Keiu laukos Hījumā. Keiu vectēvs tur iemācīja man slaucīt skursteņus ar kadiķa zariem un akmens bumbu.
Keiu daudz ceļo. Viņa vienreiz mani aizveda līdzi uz Zviedriju, Solvika skolu, kur notiek semināri par intuitīvo pedagoģiju. Tā daļēji ir Valdorfskola. Bija vērtīgi redzēt to vietu, jo arī man nākotnē ir vēlēšanās izveidot mācību vidi vismaz saviem bērniem, kur lielāks uzsvars būtu uz prasmēm, nevis zināšanām, un harmoniju ar dabu, nevis tās pārvarēšanu.
Drīz atkal būs danču nakts Ģikšos. Turp mēs abi atkal noteikti dosimies.
