Daudzi varēja sekot līdzi Māra Zučika gaitām LTV1 realitātes šovā “Lauku sēta 2”. Puisis no Liepnas pagasta šova laikā sevi pierādīja dažādos veidos un ieguva skarbā puiša tēlu. Pirmajā šova sērijā pret Māri tika savāktas visvairāk dalībnieku balsis. Izturējis uzdevumu, viņš palika šovā, bet kopš tās dienas sapratis, ka tieši taktika palīdzēs izturēt šo spēli. Noslēguma sērijā Māris izturēja līdz galam un par traktora atslēgām cīnījās ar šovā atpakaļ atnākušo dalībnieci Sarmīti Zveju. Tā kā pēdējais uzdevums bija laimes spēle, Mārim šajā reizē nepaveicās un traktora atslēgas, kailām rokām rokoties pa svaigu mēslu kaudzi, pirmā atrada tieši Sarmīte.
Šī būs saruna ar Māri gan par šovu, gan viņa ikdienu un to, kāda ir dzīve pēc šova.
– Kāpēc nolēmāt piedalīties šovā?
– Mana lielākā motivācija, protams, bija traktors. Mūsu ģimenei ir saimniecība, ir arī tehnika, bet jauns “darba zirgs” tiešām noderētu. Pieteicos un nodomāju – kā būs, tā būs. Un, ja godīgi, man vairāk gribējās pašu balvu. Ienākot šovā, bija jokaina sajūta, šķita, ka tas ir gandrīz kā joks, nudien neticējās, ka esmu uzņemts.
Liels atbalsts man ir ģimene: mamma, tētis, brāļi Arvis un Andris, māsas Ina un Gunita. Ir arī brālēns Renārs, kuru es uztveru kā trešo brāli. Mēs ar brāļiem kopā ceļam saimniecību. Mamma un tētis mums dzīvē ir daudz ko iemācījuši, un mums ir jāsaka liels paldies viņiem. Mums ir gan sava zeme, gan arī īrējam. Stādām kartupeļus, graudaugus un iestādījām arī sīpolus. Šogad gribam iestādīt arī ķiplokus.
Agrāk es strādāju robežsardzē, nostrādāju tur sešus gadus, bet jutu, ka tas nav domāts man. Tad aizbraucu uz Jelgavu pie sava brāļa. Tur atradu darbu un nostrādāju arī sešus gadus par traktoristu.
Taču vēlāk es atnācu atpakaļ uz Liepnu. Te arī ar brāli sāku veidot mūsu saimniecību, jo pirms tam nekā nopietna mums te nebija. Ceram, ka šogad mūsu saimniecība būs 100 hektāru liela.
– Kas šova laikā bija pats grūtākais?
– Nebija nekā tāda, ko es nebūtu zinājis. Ja arī ne praktiski, tad teorētiski visu zināju, piemēram, par jumta likšanu. Zināju, kā to dara, bet nekad dzīvē to nebiju darījis. Tur es arī aizķēros.
Pirmajā nedēļā bija grūti pierast pie kamerām, taču arī režisors mums teica, lai nesarunājamies ar operatoriem, bet vienkārši iedomājamies, ka viņu tur nav. Tā arī es to uztvēru. Kad atbraucu mājās no šova, man bija pat ļoti nepierasti, ka mani nefilmē.
Daudzi teica, ka esmu ļoti rupjš, bet – kāds esmu, tāds esmu. Šovā nav sadalītas lomas un nevienam neteica, ka tu būsi pozitīvais tēls, bet tu – negatīvais. Katrs bija tāds, kāds viņš ir – patiesāks vai lišķīgāks.
– Vai šovā esat arī ieguvis kādu draugu?
– Man jau nav uz ko turēt ļaunu prātu, jo katrs cīnījās, kā māk. Kāds ļoti nepatīkams starpgadījums man gadījās ar šova dalībnieku Jāni, ar kuru mums nebija labas attiecības, kaut gan sākumā it kā viss bija kārtībā. Kādā sarunā viņš izteica kaut ko līdzīgu tam, ka laukos dzīvo trešās šķiras cilvēki. Tad gan es uzsprāgu, jo man tā nebūt nešķiet, un tieši šis šovs taču deva iespēju to pierādīt! Ar viņu mums arī pēc šova nav īpaši tuvu attiecību, taču ar dažiem dalībniekiem sazvanāmies visnotaļ bieži. Ir arī cilvēki, ar kuriem man šova laikā nebija labas attiecības, bet tagad ir gluži normālas. Šovs man vienkārši vēlreiz ļāva saprast, cik grūti ir komunicēt ar cilvēkiem, uzticēties. Atzīšos, ka mums bija dažādas koalīcijas un es dzīvojos pa vidu, veidoju savu taktiku.
Janvārī būs galvenās balvas oficiālā pasniegšana un tad jau atkal visi kopā satiksimies.
– Kā radās doma piedalīties badastreikā?
– Redz, arī tā bija taktika, un varu atzīties, ka tā iniciators biju es. Es biju kompānijā, kurā ne visai patika Alise. Man vajadzēja sev balsis, jo svarīgākais bija izdzīvot izbalsošanu. Tā nu es veidoju visādus variantus un izdomāju, ka jātiek vaļā no Alises, un man, protams, bija dalībnieki, kuri pievienojās. Es kopumā bez ēšanas izturēju veselu nedēļu! Dzēru tikai saldu tēju.
– Daudziem tomēr šķiet negodīgi, ka finālā viss bija atkarīgs no veiksmes.
– Spēle ir spēle, un tādi ir šova noteikumi, es gan par to nebiju pārāk sašutis. Televīzijā parādīja, ka to atslēgu atrod ātri, taču mēs tajos mēslos pavadījām četras stundas! Iepriekšējie uzdevumi nebija pārāk grūti, taču beigās viss bija laimes spēle. Protams, jūtos vīlies, gribējās jau to traktoru, bet es tomēr uzskatu, ka esmu šī šova uzvarētājs, lai arī man netika traktors. Viss bija tiešām godīgi, un nevienam nevajadzētu domāt, ka Sarmītei kaut kā tika norādīts, kur ir atslēgas. Šovs ir šovs, un nekad nevar zināt, kuram beigās paveiksies. Tur, augšā, kāds noteikti zina, kuram tā balva bija nepieciešama vairāk.
– Kādi ir lielākie ieguvumi no šīs pieredzes?
– Es gribēju parādīt, ka šeit arī ir dzīvi cilvēki, pacelt to Liepnas prestižu. Un domāju, ka man tas ir sanācis. Protams, līdz ar to arī ir ieguvums, ka pazīst mani un arī manu ģimeni, kas viņi tādi ir un ko dara šajā pusē. Visgrūtākais bija tas, ka visa šova laikā es tikai divas reizes varēju sazināties ar saviem tuviniekiem. Man ir ļoti labs kontakts ar brāļiem, mēs sazvanāmies bieži, un tas bija tiešām grūti. Man tāds kontakts ir nepieciešams. Pat ja ar brāļiem strīdos, arī tas man ir nepieciešams, es no tā gūstu enerģiju.
Jūtu, ka mani atpazīst, taču Liepnā mani pazīst. Prasīt autogrāfus gan būtu muļķīgi. Nesen gan devos uz kādu balli Māriņkalnā un tur vecāka gadagājuma kundzi dzirdēju sakām: “Tas tas Māris!” Tad arī padejoju ar kādu, bet pārāk lielu uzmanību gan nejūtu. Jaunieši jau, manuprāt, šo šovu neskatījās. Domāju, viņi vispār jau aizmirsuši, ka pastāv tāds kanāls LTV1. Viņus vairāk interesē citas lietas, filmas un tā tālāk.
– Ar ko pašlaik nodarbojaties un kā rit ikdiena?
– Darbojamies savā saimniecībā, ar brāli esam rakstījuši projektus un arī ieguvuši jaunu lauku tehniku. Tāda arī ir tā ikdiena, pārsvarā pa Liepnu, taču man kaut vai reizi mēnesī ir jāaizbrauc uz lielpilsētu. Man tā kaut kādā veidā dod enerģiju – gan tas cilvēku pūlis, gan pastaigāšana pa veikaliem.
Mans vecvectēvs bija cara galvenais pavārs. Kad viņš saslima, cars viņam ierādīja zemi tur, kur mēs tagad dzīvojam. Visi mūsu ģimenes vīrieši ir ļoti labi pavāri. Tā kā man patīk arī iet medībās, pats gan esmu dzinējs, mūsu ģimenē arī aizraujas ar meža zvēru gaļas taisīšanu.
Laukos jau ir jācīnās, jo tās naudas ir tik, cik ir, bet iesākto jau nevar atstāt pusratā. Es gribētu arī doties pamācīties uz augstskolu kaut ko saistībā ar lauksaimniecību, taču tuvākajos plānos ir iestāties ugunsdzēsējos.
– Vai ir vēlme piedalīties vēl kādā televīzijas šovā?
– Jā, noteikti! Es gan izvērtēšu balvu, jo nepiedalītos vienkārši piedalīšanās pēc. Ja balva mani interesētu, noteikti piedalītos. Uz nākamo “Lauku sētas” raidījumu es varētu pieteikt savu brālēnu un padalīties ar savu stratēģiju.
