Ieva Pētersone
Ir pirmais jūnijs un es izmantoju atkal vienu no siltajām dienām bez lietus un dodos uz Dores kalnu. Nav pilsētas trokšņu, acis piesaista ziedošās ābeles, pienenes kā saules jūra, atliek tikai laisties peldus, bet dzeguze ar saviem zvaniem mudina doties tālāk. Pa ceļam tveru mirkļus un priecājos par mūsu mīļo Alūksnes apkārtni, tīro gaisu un mieru virs debesīm. Dores kalns jau aicina, mēs sasveicināmies kā seni draugi. Kad esmu augšā jūtos kā svētvietā. Kalnam ir arī ko rādīt- ne no skatīties, daudz pīlādžu, arī ziedošs, zied meža zemenes, ābeles, priedes, un egles ar sarkaniem ziediem kā lukturīši. Dzeltenā Gundega, Raskrēsliņi, saplūcu lielās ceļtekas, tās lieliski garšo zupā! Tiesa, ir jau arī kādas tukšas pudeles, bet es to uztveru filozofiskā mierā, kur ir bijuši atpūtnieki, tur arī pēdas atstātas, tāda ir ikdiena. Saule silda, pa vidu aizlien arī kāds tumši mākoņi, kā kacinādami, ka arī viņiem sava teikšana. Kad esmu gana uzņēmusi pozitīvu enerģiju, kāpju lejā. Atvados no kalna un apsolos neaizmirst. Meža strazds to apstiprina, un dzeguze pieliek vēl savu KU-KŪ.
Kad esmu jau pie sākumskolas iemūžinu kastani. Priecāsimies, kamēr esam!
Reklāma