Vakar noskatījos divus populāro pārvērtību raidījumus. Sievietes, kuras nomocījis mājas solis, bailes, kompleksi un nevērība pret sevi, pārtapa par skaistulēm! Skaistas drēbes un skaista frizūra pats par sevi jau ir kaut kas tāds, kas…
Sievietes skaistuma kults vainagojas botoksa injicēšanā, krūšu implantos un pieaudzētos matos. Kaut kas to visu industriju dzen un ne jau bailes no vecuma, kā tam visi ticam, bet gan pašapziņas trūkums. Sieviete ir pieradusi pie tā, ka, labi izskatoties, atveras daudz vairāk durvju. Bet tās durvis kaut kur arī ved. Līdz kaut kādam punktam dzīvē, kurā fasāde krīt, un mums jāsaprot, ka pašapziņa patiesībā nozīmē – pašapzināšanos. Kas tad mēs īsti esam? Es iedrošinu katru sievieti nostāties pie spoguļa un uzkrāsot tikai vienu sejas pusi. Un tad ilgi skatīties uz vienu sevi – sapucētu, sakārtotu un uz otru sevi – varbūt samocītu, bālu, nogurušu. Un mainīt šīs puses tik ilgi, kamēr līdz sirdij nonāk viena liela un pamatīga atziņa – tā ir viena un tā pati sieviete! Ar sētiņu, ar žodziņu, cita to sauktu pat par kamuflāžu, un bez. Tajā mirklī kaut kam jūsu sirdīs būtu jānotiek. Tad, kad cilvēks atrod pats sevi, viņam arī gribas izskatīties pēc sevis. Un tas ir tas, uz ko es katru no jums mudinu – būt pašām! Lutināt sevi, pucēties, cik uziet, bet nepadarīt to par tādu fasādi, aiz kuras ir tukšumi. Jo ir ļoti skumji, ja kosmētika no rīta ir nevis sevis sapošana dzīves svētkiem, bet gan maska, bez kuras nevar iztikt ne darbā, ne attiecībās. Kad paša apzināšanās nav īsti notikusi, sieviete taustās kā pa tumsu un dalās kā šūna – darbā viena, autobusā cita, mājās vēl citādāka. Seja un apģērbs mainās, bet, ja līdz ar kosmētikas noņemšanu pazūd daļa mūsu pašcieņas, ja līdz ar kosmētikas noņēmēju notīrās daļa mūsu identitātes, tad jau jāsāk sevi vērot kārtīgi. Kas tu esi zem tās sētiņas – tik skaistas, jaukas un baudāmas?
Es gan nezinu īsti, kā mūs redz vīrieši. Sakoptas sievietes par sevi rada kārtīgu iespaidu, un kuram gan nepatīk, ja viss ir kārtībā, bet, manuprāt, pārspīlētu skaistumu meklē arī pašneapzinājušies vīrieši. Kamēr tu nezini, kas tu pats īsti esi, tikmēr jau ir grūti sadzīvot ar īstu cilvēku. Tāpēc tiek meklētas lellītes, kartītes un tapiņas tam, lai attālinātu sevis meklēšanu. Jo sevis meklēšana kaut kādā mērā vienmēr sevī ietver vientulību uz kādu laiku. Bet kuram gan patīk vientulība un vēl tāda, kurā sevi jāpiepilda pašam? Mums visiem ir vieglāk sevi piepildīt ar smukām fasādēm, smukām lellēm blakus un tā joprojām, lai tikai nebūtu jāmeklē atbilde, kas patiesībā tu esi bez visām šīm lietām.
Pirms mēs uzliksim rītdien kosmētiku, paskatīsimies spogulī un teiksim sev: “Labrīt! Man gribētos ar tevi iepazīties!”
