Biatlonistei Žannai Juškānei sezonas sākumā izdevās kvalificēties Pasaules kausa sacensībām. Sezonu viņa iesāka ar karjeras rekordu, taču turpināja ar daudz pieticīgāku sniegumu.
“Pats sākums bija labs, jo biju ļoti gatavojusies sezonas sākumam. Arī stress sākumā bija mazāks un viss veicās labāk. Patiesību sakot, biju pārliecināta, ka izdosies kvalificēties, tāpēc uz to ļoti koncentrējos,” stāsta sportiste. Žanna atzīst, ka viņas klupšanas akmens ir šaušana. “Tas ir tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. It kā jau trenējos, taču nav speciāla trenera, kurš trenētu tikai šaušanu, tāpēc viss ir pašas rokās,” stāsta Žanna. Viņa tieši šovasar trenējusies daudz vairāk nekā citus gadus. “Pa vienu sezonu nevar sagatavoties tā, lai gūtu izcilus rezultātus. Tas ir ilgu gadu darbs. Sporta dēļ esmu pametusi mācības augstskolā. Nevarēju visu apvienot. Zinu, ka citi var, bet man tas nebija pa spēkam un nolēmu kā dzīves prioritāti šobrīd izvirzīt sportu. Mācīties var paspēt jebkurā vecumā, taču sportā gaidīt nevar, gadus zaudēt nedrīkst,” stāsta jauniete.
Uzlabo šauteni
Kā sezonas sākuma veiksmes faktorus viņa min arī trenera klātbūtni pirmajos divos kausa posmos. Pēc tam Žanna palikusi viena, bez psiholoģiska atbalsta. “Man vajag, lai mani pabiksta, pamāca, uzmundrina. Tad spēju sasniegt vairāk. Es vienmēr daru, cik spēju, un nekad neslinkoju, bet ar to vien nepietiek. Reizēm vajag, lai kaut vai palamā, jo tas dod jaunu “uzrāvienu”. To vajag, citādāk iestājas pašplūsma,” saka Žanna. Šosezon biatloniste tikusi pie jauna inventāra – trim slēpju pāriem, ko devusi federācija, un laidnes un stobra šautenei, kas iegādāti par Alūksnes novada pašvaldības dāvāto finansējumu un ģimenes līdzekļiem. “Stobrs jāmaina ik pēc diviem trīs gadiem, taču manējais bija jau nokalpojis pat sešus gadus, tāpēc to mainīt vajadzēja jau sen. Šautene ir kā labākā draudzene, kura jālolo un jākopj. Atbalsts nav liels, un finansējuma ir maz. Federācija apmaksā biļetes, vitamīnus, bet ir arī citas ikdienišķas lietas, kas vajadzīgas, piemēram, jauns siltais treniņtērps. Darbs ir viena lieta, taču bez finansējuma nevar pilnvērtīgi trenēties un gatavoties. Arī puķei, lai tā augtu un ziedētu, vajag savu,” norāda Žanna. Viņa arī apzinās, ka nevar prasīt vairāk, jo rezultāti vēl nav tik labi.
Trenējas “Mežiniekos”
Žanna pieļauj iespēju, ka nākotnē varētu pārcelties uz dzīvi Zviedrijā. Tur dzīvo viņas draugs. “Visu vasaru pavadīju Zviedrijā. Man tur ļoti patīk. Dzīves līmenis tur ir labāks, algas arī. Ir skaidrs, ka viņš neatgriezīsies Latvijā, tāpēc man būs jāpiekāpjas,” viņa smej. Brīvajos brīžos sportiste pašmācības ceļā jau apgūst zviedru valodu. Zviedrijā viņai ir draudzene biatloniste, ar kuru Žanna kopā trenējas un gribētu sarunāties brīvāk.
Svētku brīvdienas viņa pavadīja pie ģimenes Alūksnē. Netika aizmirsti arī intensīvi treniņi. “Trenējos tepat “Mežiniekos”. Ir labi, ka Alūksnē ir tāda bāze un nav jādodas trenēties, piemēram, uz Priekuļiem. Vien žēl, ka trase ir apgaismota divas reizes nedēļā, taču tas ir saprotams, jo slēpotāju ir tik, cik ir,” saka Žanna. Sezonu viņa turpinās ar diviem Pasaules kausa posmiem Vācijā, savukārt uz Itālijas posmu nedosies. “Gribu sagatavoties Pasaules čempionātam. Man pēc kalniem vienmēr ir kritums, jo nespēju pierast pie apstākļiem. To saku pēc pieredzes. Pēc tam plānoju startēt Eiropas U-26 čempionātā,” atklāj biatloniste.
