Ziemassvētki ir laiks, kad tuvinieki vēlas pavadīt laiku kopā. Daudzi cilvēki no Alūksnes un Apes novada ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, bet ir arī tādi, kuri atgriežas atpakaļ. Divi jaunieši no Alūksnes decembrī ir atgriezušies, lai turpinātu savu dzīvi Alūksnē.
Mācības, darbs
un draugi
Viktors Pugejs un Evita Kļaviņa kopā mācījušies vienā klasē, bet pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas katra ceļš aizvedis uz citu pusi. Mācības, darbs un draugi. Dzīve Latvijā nebūt nebija grūta, taču tad, kad tika piedāvāta iespēja doties peļņā uz ārzemēm, viņi neatteica. “Uz Londonu man piedāvāja aizbraukt draugi. Teica, ka tur ir labi, un es nodomāju, kāpēc gan ne? Sajūtas, tur ierodoties, bija briesmīgas, jo mēs braucām caur aģentūru un darba tur nebija. Tikai divu mēnešu laikā mums pašiem izdevās sameklēt darbu kādā viesnīcā,” saka Evita. “Man arī te, Alūksnē, bija ļoti labi. Nekā netrūka un bija darbs, bet Īrijā strādāja mana mamma, brālis un māsīcas. Viņi piedāvāja braukt uz turieni, un es arī aizdevos. Galu galā tur var nopelnīt daudz vairāk nekā te,” teic Viktors. Arī viņam, ierodoties Īrijā, nebūt neklājās viegli. “Man gan uzreiz tur bija darbs, jo mans brālis sarunāja vietu, kur es strādāšu. Iebraucot jau nākamajā dienā bija jādodas uz darbu. Arī es strādāju viesnīcā līdz ziemai, jo sezona beidzās. Tad man bija jāmeklē nākamais darbs, un tas bija daudz grūtāk, nekā sākumā šķita,” viņš teic.
Abi jaunieši atzīst, ka agrāk darbu ārzemēs bija atrast vieglāk, taču tagad tas nebūt nav viegli, jo arī pašiem angļiem un īriem trūkst darba.
Kopumā attieksme pret latviešiem ir ļoti laba
Viktors stāsta, ka Īrijā pret īru strādniekiem izturas daudz labāk. “Viņiem dod vairāk stundu un arī citas privilēģijas, jo mēs galu galā esam tikai viesstrādnieki,” viņš saka. Evita stāsta, ka atšķirīgu attieksmi gan nav jutusi. “Londonā jau to cilvēku ir tik daudz! Viss ir multikulturāls un varbūt ar negatīvāku attieksmi saskaras cilvēki no Indijas un Pakistānas. Ir gan bijuši gadījumi vilcienos, kur kāds anglis dusmīgi saka, lai cilvēki sarunājas angliski, jo šī ir Anglija, nevis cittautiešu mājas. Tad gan tā uz mirkli apklusti un vairs nesarunājies, bet citādāk visi ir draudzīgi,” viņa saka.
“Manas angļu valodas zināšanas nebija spīdošas, un bija arī gadījumi, kad šefpavāre mani izsauca ārā un pamatīgi lamāja par to, ka mana angļu valoda nav pietiekami laba. Taču kopumā attieksme pret latviešiem tur ir ļoti laba. Viesnīcā, kurā es strādāju, priekšnieki ņēma darbā tikai pašus īrus un latviešus, jo viņiem patika latvieši. Arī noliktavā, kurā strādāju, reiz sanāca negadījums un kāds darbinieks nevēlējās mums palīdzēt. Viņš teica: “Es poļiem nepalīdzu.” Mēs teicām, ka esam no Latvijas, un viņš teica: “O! Latvian – good people!” (“O! Latvieši – labi cilvēki!” – angļu val.) un devās mums palīgā,” stāsta Viktors.
Zināju, ka atgriezīšos
mājās
“Es strādāju, sadarbojoties ar aģentūru, un nekad nezināju, cikos man jāiet uz darbu. Pulksten 7.00 no rīta varēja atsūtīt īsziņu, ka šodien 10.00 jābūt darbā. Celies, ģērbies, ēd un brauc. Tu arī nezini, līdz cikiem jāstrādā. Varēja arī atsūtīt īsziņu pulksten 12.00, ka 15.00 jābūt darbā, un, protams, pastāvēja iespēja, ka neatsūtīja neko, un, kad pulkstenis bija 14.00, tad zināji, ka šodien ir brīvs un vari kaut ko ieplānot atlikušajai dienas daļai. Izņemot ģimeni, man tur nebija neviena pazīstama cilvēka, un es arī necentos iedraudzēties, jo zināju, ka atgriezīšos mājās. Mani šausmīgi nogurdināja tā vide, un es nostrādāju Īrijā tikai pusotru gadu,” viņš saka.
Evita strādāja maiņu darbu, kurā nedēļu iepriekš zināja darba grafiku, kas padarīja darba vidi sakārtotu, taču tā tik un tā nebija vide, kurā viņa justos labi. “Tas ritms Londonā ir ļoti ātrs. Algu maksā pa nedēļām, un tu nepamani, ka jau pagājis mēnesis, divi. Dzīve tur ir šausmīgi ātra. Bija arī pazīstami cilvēki apkārt, arī alūksnieši. Es nejutos slikti, taču tur pietrūka māju sajūtas, it īpaši savas meitas, kura palika Alūksnē. Tāpēc atgriezos. Nezinu gan, cik ilgi te palikšu, pagaidām arī nemeklēju vēl darbu,” teic Evita.
Alūksnē katra iela atgādina ko savu
“Tavas mājas ir tur, kur tu dzīvo, bet man tik un tā ļoti pietrūka Alūksnes. Īrijā man pietrūka daudz kā tāda, ko, būdams Latvijā, nemaz nenovērtēju, piemēram, aiziet mežā pastaigāties un pasēņot, siltā vasaras vakarā iebraukt ezerā un pamakšķerēt, pasēdēt pie ezera vai jūras un pavērot saulrietu, aukstā ziemas dienā aizbraukt uz kalnu paslēpot. Ja godīgi, man tur riebās, un es, kā jau teicu, negribēju tur pierast. Man ļoti pietrūka Alūksnes. Es tiešām vēlos palikt šeit un nekad vairs neatgriezties strādāt ārzemēs,” saka Viktors.
“Pat ja tu ar cilvēku neesi runājis, tu zini kaut ko par viņu vai esi redzējis kaut kur. Tas man Alūksnē patīk, ka visi ir savējie. Londonā tas ir pavisam citādāk, milzīgā pilsētā tu jūties daudz vientuļāk,” teic Evita. Viņai pietrūcis arī vienkāršas atpūšanās pie ezera, kā to var izdarīt ar draugiem Alūksnē.
Abiem jauniešiem Alūksne ir vieta, kurā viss ir pazīstams un katra iela atgādina ko savu. Arī lielā sniega kārta abos neraisa vis nepatiku, bet bezgala siltas sajūtas. “Īrijā nav sniega. Kamēr es tur biju, to redzēju tikai vienreiz pusotra gada laikā! It kā vienkārša lieta, bet tās ļoti pietrūkst,” viņš saka.
“Londonā daudzi latvieši, kuri bija manu paziņu lokā, bija ļoti kautrīgi. Viņi ir neuzņēmīgi un pieticīgi. Citas tautības cilvēki mācījās, attīstīja sevi, bet latvieši nereti bija apmierināti ar to, kas viņiem ir, un nekur tālāk netiecās,” saka Evita. Viktors nepiekrīt Evitai un saka, ka tur, kur viņš strādājis, vieni no aktīvākajiem cilvēkiem bijuši latvieši. “Latviešiem jājūtas lepniem par to, ka viņu čaklums tiek augstu novērtēts,” saka Evita.
Viņa uzsver, ka daudzi cilvēki, kuri strādā ārzemēs, grib atgriezties. Citi ir iekārtojušies uz dzīvi. Lielākais apsvērums, kādēļ cilvēki paliek ārzemēs, ir iespēja tur dzīvot labākos apstākļos. “Jāatzīst, ka, ja nebūtu atradis darbu Alūksnē tad es vēl nebūtu atgriezies. Man bija svarīgi atgriezties “kaut kur”, nevis neziņā, taču esmu Alūksnes patriots un turpmāk vēlos palikt šeit,” teic Viktors.
