Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcas priesteris Vjačeslavs Bogdanovs ir dzimis adventes laikā. “Jebkurš laiks ir Dieva dots, tāpēc jebkurš laiks ir skaistākais piedzimšanai. Arī tad, ja tas ir grūts un sarežģīts,” atzīst V.Bogdanovs. Viņam interesanti šķiet, ka skolā līdz 8.klasei mācījās kopā ar puisi, ar kuru piedzima vienā telpā, vienā dienā, vienā stundā un minūtē. “Ģimenē manu dzimšanas dienu vienmēr svinēja pieticīgi. Man nekad nav patikuši skaļi pasākumi. Tiesa, saņemu daudz apsveikumu, jo man ir draugi un tuvi cilvēki ne tikai šajā pasaulē, bet arī viņā saulē. Pateicoties mīlestībai, kas mājo manā sirdī, jūtu savu vecāku un vecvecāku klātbūtni. Viņi ir tepat, tikai mums neredzamajā pasaulē. Viss redzamais un neredzamais, ko Dievs radījis, ir savā starpā saistīts. Viss atkarīgs no tā, cik cilvēks ir atvērts Dieva radītās pasaules skaistumam.
– Vai tiesa, ka jums dāvāto ceļanaudu sen iecerētajam ceļojumam uz svēto zemi Izraēlu izlietojāt baznīcas skursteņa remontam?
– Tas nav tālu no patiesības. Tomēr varu dāvinātājus nomierināt, jo ceļanauda tiks izlietota paredzētajam mērķim. Tā ir noguldīta bankā kā depozīts, lai nerastos kārdinājums to izlietot kritiskā situācijā šādām vai citādām baznīcas vajadzībām. Draudzes locekļi jau zina, ka es mazāk raugos uz savām interesēm. Tomēr, ja cilvēki ir ziedojuši naudu konkrētam mērķim, tad ceru, ka kādreiz to sasniegšu. Vairākas reizes gandrīz jau devos ceļojumā uz Izraēlu, bet vienmēr pēdējā brīdī notika tā, ka tomēr nebraucu. Acīmredzot tam vēl nav pienācis laiks.
– Vai mēs vienmēr protam ziedot un saņemt ziedojumus?
– Mani saviļņo un līdz sirds dziļumiem uzrunā labdarības pasākumi, kurus organizē ne tikai pirms Ziemassvētkiem. Taču šis ir īpašs laiks. Daudzās benzīna uzpildes stacijās un veikalos pie kases aparātiem redzam caurspīdīgas ziedojumu kastītes. Tajās ir galvenokārt 1, 2, 5 santīmu monētas. Papīra naudu tur ļoti reti redzam. Bet, kad saskaita šos saziedotos santīmus no visām kastītēm, tad notiek Dieva mīlestības brīnums. Tas liecina, ka santīmam ir vērtība ne tikai kā naudai. Santīms spēj pabarot ne tik daudz ar maizi, ko par to var nopirkt, cik ar siltumu, kuru tas atnes cilvēkam, kam tas tiek ziedots.
Diemžēl bieži nākas sastapties ar diedelētājiem, kuri prot izstāstīt tādus žēlabu stāstus, ka par tiem laikam pats Dievs raudātu. Taču, kad maizei prasītās naudas vietā iedod maizi, diedelētājs turpat aiz stūra to izmet. Nezinu, kas notiek šo cilvēku sirdīs, bet tādiem ziedot nevajag. Ziedot ir viena lieta, bet ir arī jāprot pieņemt ziedojumu. Nereti dzirdam – man pienākas. Jā, mums daudz kas pienākas un ir tiesības saņemt. Taču reālajā dzīvē no tā visa nereti pāri paliek „čiks”. Tāpēc vēl jo vairāk tad, kad tev ziedo vai dod kaut ko, jāprot pateikties. Varbūt šis cilvēks dod tāpēc, ka zina, kā jūtas nelaimē. Varbūt dod tāpēc, ka vienkārši mīl, ka tic cilvēku labestībai un Dieva mīlestības klātbūtnei.
– Dzirdēts, ka šodien pasludinātais pasaules gals jāuztver kā robežšķirtne cilvēku garīgai izaugsmei.
– Būtu ļoti labi, ja mēs virzītos tikai augšup un attīstītos. Taču, šķiet, piedzīvojam laiku, kad bremzes nenostrādā un virzāmies atpakaļ. Ar bremzēm ir jāsaprot Dieva likumi un baušļi. Par to liecina daudz kas, kas nesaistās tikai ar baznīcas dzīvi. Kādas bija dziesmas senāk? Tajās bija daudz pantu, apdziedot kādu laicīgu notikumu vai Kristus ciešanas. Tagad vienu teikumu atkārto neskaitāmas reizes. Tas, manuprāt, liecina, ka cilvēka prāts nespēj uztvert pasaules daudzveidību, bet fokusē uzmanību uz kaut ko vienu. Teātra un operas izrādēs varēja gūt mākslas baudījumu, bet tagad solists uz skatuves iznāk džinsa biksēs un dzied Jevgeņija Oņegina āriju. Var, protams, to uzskatīt par modernu pieeju, bet es no Alūksnes uz to raugos kā uz primitīvismu. Televīzijas filmā par papuasiem ar apbrīnu skatījos, kā viņi veido savas dzimtas kokus no palmas stumbra, ar gliemežvāku izgrebjot visu dzimtas locekļu statuetes.
“Ziedot ir viena lieta, bet ir arī jāprot pieņemt ziedojumu.”
Vjačeslavs Bogdanovs
Apbrīnojami skaisti! Un pretstatu redzēju, kad aizgāju uz mākslas izstādi Rīgā. Uz četriem akmeņiem uzlikta stikla plāksne, kurā ieurbts caurums un izvērta drāts. Paraksts – četras olas un sieviete. Tad kurš darbs ir primitīvāks? Vācijā tiek slēgtas daudzas baznīcas, jo tās maz atšķiras no sporta halles, kuras kaktā ir akmens bluķis ar svecīti un uzrakstu. Uz tādu baznīcu neiet. Paldies Dievam, kas mums sūta gaišus cilvēkus, tāpēc ir daudz izņēmumu, kas pārsteidz ar savu talantu un prasmi.
– Droši vien daudzi iebilstu, ka baznīca negrib mainīties, ka tā ir neiecietīga pret citādi domājošiem un mūsdienu prasībām.
– Lai gan baznīca ir bijusi un arī tagad ir grēcīga, tai ir jāsargā depozīts, ko tā saņēmusi no Dieva. Ir lietas, kuras baznīca pārveido, modernizē, bet ir arī tādas, kuras tai nav tiesību mainīt. Tādi ir Dieva baušļi un Svētie Raksti. Ja to darītu, tad baznīca atkāptos no patiesības. Piemēram, nevar pieļaut viendzimuma laulības, jo baznīcas pienākums ir saukt grēku vārdā. Ne tikai Vecajā, bet arī Jaunajā Derībā apustulis Pāvils vienā no vēstulēm raksta, ka vīrieši, kuri dzīvo kopā, debesu valstībā neiekļūs. Vai tad baznīcai vajadzētu teikt, ka Pāvils tomēr kļūdījās? Tas nozīmētu noniecināt Svētos Rakstus un Dieva vārdus.
– Manuprāt, nekam vairs nav īstas ticības. Tāpēc cilvēkos aug agresija, kas izpaužas nepamatotā vardarbībā.
– Padomju varas gados mēs daudz ko nezinājām, tagad informācijas ir vairāk. Tomēr šķiet, ka toreiz varas struktūras darīja vairāk, lai pasargātu cilvēkus no vardarbības un ļaunuma ietekmes. Es savu bērnību varu saukt par laimīgu. Tā ir pagājusi mierā, nebija ne kara, ne ieroču, ne narkomānijas, starp bērniem nebija alkoholisma, arī cigaretes reti kurš smēķēja. Protams, izņēmumi vienmēr ir bijuši. Turklāt bija bezmaksas izglītība, vecākiem nevajadzēja pirkt grāmatas. Negribu glorificēt Padomju Savienību, bet ne viss salīdzinājumā runā par labu šim laikam. Var, protams, vainot jebkuru valsts iekārtu, jo katrā ir savi trūkumi. Taču ļaunums pirmām kārtām vairojas cilvēku sirdīs. Ja no dvēseles apzināti tiek izstumta Dieva klātbūtne un patiesība, tad agrāk vai vēlāk cilvēki sāk dzīvot kā mežoņi. Es principā svētkos neskatos dievkalpojumu translāciju televīzijā vai arī skatos līdz sprediķa beigām. Negribu redzēt mūsu politiķu it kā nedzīvās, stīvās sejas, kas apliecina – man te ir jābūt, jo tā vajag. Kad viņi mainīsies un nāks uz baznīcu tāpēc, lai nostātos Dieva priekšā, jūtot atbildību par savu valsti un tautu, tad viss būs citādāk.
– Vai daudzās dabas katastrofas, kas arvien vairāk tuvojas līdz šim pasargātajai Latvijai, būtu jāuztver kā mācība?
– Kāda ir mūsu attieksme pret dabu, tāda ir tās atbilde. Daudzas katastrofas ir jāuztver kā laika zīmes, par kurām rakstīts Bībelē. Tomēr jāsaprot, ka Dievs nevēlas mūsu nāvi, bet vēlas dzīvi, norādot, ka pēc katastrofām būs jaunas debesis un jauna zeme, ko Dievs svētīs no jauna. Katastrofas liecina par šīs pasaules iekārtas bojāeju, kam sekos Dieva gudrības un mīlestības triumfs. Kad tas būs, neviens nezina. Un paldies Dievam, ka nezina. Bībelē ir teikts: „Kas ir līks, tam jātop taisnam. Kas ir grēcīgs, tam jātop svētam.” Tātad mums ir jāmācās no savām kļūdām, jāpilnveidojas un jāpārveidojas. Cilvēks kļūdās, kad viņš kaut kādu iemeslu dēļ pagriež Dievam muguru. Par laimi, ir daudz cilvēku, kuri mācās. Viņu dēļ mūs nepiemeklē posts un katastrofas.
