“Alūksnes Ziņu” redakcijā kāda sieviete padalījās ar stāstu. Viņa ar savu mazdēlu skatījusies raidījumu “Eņģeļi pār Latviju”, un mazdēliņš teicis: “Es no Ziemassvētku vecīša gribētu dāvanā burvju nūjiņu! Ja mūsu vectētiņš būtu saslimis Ziemassvētkos, tad viņš izveseļotos, jo man būtu šī nūjiņa! Neko citu man nevajadzētu!” Vectētiņš ir aizgājis aizsaulē, bet tur, aiz saules, burvju nūjiņu spēkam nav varas. Ir apbrīnojama bērnu fantāzija un ticība. Mēs jau tādi apbružāti un skeptiski esam kļuvuši, bet kāpēc gan neļauties šai pasaulei, kurā nav robežu? Man nav bērnu, un es nezinu, kā viņus audzināt, taču ticu, ka fantāzijas ierobežošana pārāk stīvos grožos nodara mazajai dvēselītei kaitējumu. It kā mūsu uzdevums nebūtu vis bērnā viest cerību, bet to sistemātiski sapresēt mazā skepticisma klucītī. Es apbrīnoju tos vecākus un vecvecākus, kuri māk ieiet bērna pasaulē un spēlēties līdzi. “Redzi tur dinozauru? Vai, cik jauki! Es arī!” Un burvju nūjiņas arī pastāv – katrā sirsniņā pa vienai. Man nav tiesību mācīt vecākus, bet varbūt šajos Ziemassvētkos uzdāviniet bērniem īstu brīnumu! Pasaku par to, ka Piena Ceļš ir jūsu mīlestība uz viņu, un, kad dzīvē ies grūti, tad tikai lai jūsu bērns paskatās augšup un būs spēks un padoms. Bērni arī atceras mīļas rotaļlietas, bet dzīves ceļā viņiem var gadīties kas gaužām grūts un tad spēku var smelties tikai iekšienē. Tur, kur ir brīnumi un neapvaldīta fantāzijas pasaule. Nemācīsim bērniem izaugt no fantāzijas, jo “jābeidz taču slēpties no reālās pasaules”, bet mācīsim viņiem izmantot viņu domu lidojumu savā dzīvē!
