“Eima bišu klausīties
Ziemassvētku vakarā.
Ja bitīte daiļi dzied,
Tad būs silta vasariņa.”
Viens gāja. Agrāk, kad vēl visi sabraukušie mazbērni mazi bija, gāja vectētiņš-tētītis. Tad ap lielo puzuri pamazām saplūda rimts klusums – dzīļgremdei. Cits aiz cita apklusa pieaugušie, tētīša dēli, meitas, vedeklas, znoti, tad vecākie mazbērni. Visbeidzot maziņie beidza čaukstināties un čalot. Daži sameklēja spraugu starp tēti un māmiņu, citi kādu drošu klēpi un lielām acīm sekoja brīnumam: kā apakšā degošās svecītes ar siltuma plūsmu kustināja lielo puzuri pie griestiem, kas kā zemeslode griežoties. Maziņie, vēl neko par zemeslodi nezinādami, tāpat kā pārējie ieturēja svētsvinīgo klusumu.
Maira atcerējās tos saulgriežus, kad tētītis bija gājis. Atgriezies ienāca, neko neteica. Viņa skats vienādi bija tik gaišs, ka Maira daudzus gadus nesaprata, kā lielie zināja, kura dziesma dziedama. Ja bija izrādījies, ka bitītes daiļi dziedājušas, dziedāja to pašu priecīgo, ko Jāņos – “Līgo bite, līgo saule, līgo visa radībiņa”, tikai “līgo”vietā vilka “kaladū”, bet, ja nebija daiļi dziedājušas, tad to bēdīgo – “Dievs dos siltu, ne tik siltu, Dieviņš dos mums vasariņu!”. Tad Mairai sakāpa asaras acīs, jau lielās krāsns svētkiem piesildītajā istabā iztēlojoties vējainās un lietainās priekšdienas.
Daudzus gadus Maira nesaprata. Nelīdzēja lielo iztaujāšana. “Gan jau pati sapratīsi, kad laiks pienāks!” Tomēr vienu gadu Mairai noslēpums atvērās. Ja uzmanīgi nenolaida acu no tētīša sejas, varēja nomanīt, vai tur pārslīd maza ēniņa vai uz mazu mazu mirklīti vēl gaišāk iemirdzas tētīša acis.
Aiz tētīša, pa vienam, bija gājuši viņa meitas un dēli, bet ne visi, un arī par to Mairai bijis jāprāto. Līdz tam bija “jāizaug”, bet vai tad viņi visi nebija izauguši? Gadi gāja, Mairai nāca saprašana, ka tie nav centimetri, kam jānāk klāt, kad ik vasaras tur pie plato durvju stenderes notika mērīšanās, cik katrs pa vasaru “izaudzis”. Prātiņam bija jāizaug. “Prātiņš man šurpu turpu, prātam vaļu nepalaidu,” mācīja tētītis. “Būt’ prātami vaļu devis, Sen būt’ bites gabalā.”
Brālēnam Miķelim tātad būs jāiet šovakar. Viņš šoziem tas izaugušākais. Maira ar Miķeli bija auguši gandrīz kā dvīņi. “Mani vienaudzīši,” tētītis viņus mīļi sauca, kad bija labu paveikuši. Kad teica “mani gudrinieki”, tad tas jau bija soda mērs, kas gulēja uz sirdsapziņas par ne tik labi darīto.
Savā domā iegrimušai, Mairai nepamanīta palika tētīša klusā uzruna. Tikai, kad saredzēja visu acis lūkojamies viņā, aptvēra, ka tas, ko tētītis bija teicis, attiecās uz viņu.
“Mairiņ,” tētītis augstu paceltus turēja gaišzilos cimdus ar baltajām pārsliņām. Un tad nu gan tālākais darījās pats, it kā sev raugoties pāri pār plecu, kā sapnī, jo kas gan to būtu varējis iedomāties, ka šovakar būs – ak, vai! – viņa tā, kura… Miķelis taču, bet…? Aši, aši, cepuri, šalli, zābaciņus! Miķelis pāris nedēļu vecāks, kā tad…? Tādu pārsteigumu! Vai tad…? Bet ko nu par to tagad, nu tikai uz bitītēm!
Tētītis vēl grasījās ko teikt, bet Maira to vairs nesadzirdēja.
Gurkš, gurkš, gurkš – kraukšķēja sniegs zem aitas vilniņas izoderētajiem zābaciņiem, kas, kā jēriņi lēkdami pār sētiņu, traucās no kupenas kupenā – te gar sētiņu, tad pa taciņu starp retajiem kokiem, pāri laukam, kur vasarā auga griķi, tad gar šķūnīti, pāri zālājam līdz ābeļu dārzam, tad bišu namiņam… Un tikai kupenām topot jēriņlēcieniņiem par dziļām, Maira iedomāja: ko gan tētītis gribēja vēl sacīt, kad jau cirtu durvis ciet?
Bet ko gan citu? “Lēnītiņām!” Pavisam droši. “Lēnītiņām!” tētītis, viņai, aušai, bija teicis. Jā, nu jā! Aizelsusies Maira apstājās. Lēnām, lēnītiņām pie bitītēm – tā vajadzēja.
Maira skatījās elpas izdvestos miglas mākonīšos, ieklausījās lielajā klusumā viņai visapkārt. Bezmēness naktī cik spoži tomēr atspīdēja gaismiņa, kas dzirkstīja no debesīm! Sidraboti vizulīši dejoja pa lielo, biezo, mīksto sniega segas virsmu. Mežamāte gan zināja, kas kuram piederas: eglei sagša, priedei sagša… Arī tā bija tētītis mācījis. Un vēl daudz cita.
Maira klausījās, lielajā, dzidrajā mierā, cik pilnīgs tas bija. Pēc brītiņa – tomēr kāds mazs, mazs troksnītis, kā kāds sīks āmuriņš it kā dunētu, Tuk-tuk, tuk-tuk! Turklāt klaudzieniņi šķita nākam no pašas. Brīnumaini! Un tad Maira saprata – sirdspuksti tie bija, kas dunēja! Viņas pašas sirds.
Viņa turpināja ceļu, bet nu pievēršot uzmanību ik solim, ik pa pāris solīšiem apstādamās atkal. Kupenas kļuva arvien dziļākas. Sniegs vairs nekurkšķēja, bet, ik solim iegrimstot, itin kā kāds vilktu pa vijoles vissmalkāko stīgu. Tads sīciens, kā pīkstiens gandrīz, kā pelēni midzenī pēc pupa. Nē, ne kā pīkstiens, drīzāk tāda kā sīciņsīciņa iespindzēšanās, kā tie vizulīši uz sniega, uzdzirkstī un izdziest, uzdzirkstī un noplok. Un mazais āmuriņš, kur kupena dziļāka, dunēja dobjāk un skaļāk, kur seklāka vieta, tur klusāk.
Spējš brakšķis iztrūcināja Mairu. Skudriņas noskrēja pār muguru. It kā kāds liels koks gāztos vai būda sabruktu, bet nekā tāda neredzēja. Vienīgi neliels ābeļzariņš sniegā ievilcis nodevīgu slieci un turpat blakus iegrimis kupenā.
Dīvaina tāda nakts, dīvaina… Nav brīnums, ka to vien teica, lai gaidot laiku. Izstāstīt jau to nevar. Vēl mazs gabaliņš līdz vidējai bišu mājiņai. Klusi, klusi, lēni, lēni Maira pieliecās mājiņai pavisam tuvu. Viņa saklausīja samtainu murdoņu. “Dievaitiņas,” Maira gandrīz čukstus uzrunāja bitītes iesaukā, kuru viņa pati bērnībā bitītēm bija devusi, “zināt, ir svētvakars.” Tā neviens nebija mācījis, bet Maira jutās droša, ka tā ar bitītēm jārunā. Senāk esot cērtamam kokam lūguši atļauju to cirst. Tā bija stāstījis tētītis, un baļķis, pret kuru Maira stutēja savu galviņu, kļuva par draugu, ar kuru varēja aprunāties šobaltdien.
Maira sadzirdēja gan: “Zumm, summ, zumm, dunn dunn dunn… nnnnnnn…” Bet tad zumēšana šķita izplēnam. Pielieca te vienu ausi pavisam klāt bišu mājiņai, te otru ausi… Jā… tomēr… ir: “Nnnnnn, zum, dunnnnn dunnnn…” Tad atkal nav.
“Mīļās Dievaitiņas, dziediet nu, lūdzu! Man jānes ziņa.” Šķiet, ka viļņveidīgi – te zum, te nezum, dunoņa nāca un gāja, uznira, tad izplēnēja, nāca un gāja, uzvilnīja un dzisa. Ko viņa teiks? Kādu ziņu lai dod – vai dzied bitītes, vai tā ir daiļa dziesma? Ko gan? Nāca un izplēnēja, nāca un izplēnēja mazais troksnītis. Neko nevarēja saprast. Ko nu?
Tad Maira atcerējās: šurpu turpu, prātam vaļu ne… Prāts jātur. Tas bija lēkājis uz istabu un ap to, ko teiks, ko sacīs, kā viņai pašai būs, un baiļoties, ka nebūs, ko teikt. Tā ne! Pie bitītēm prātu turi, Maira, un tikai pie bitītēm! Bitītes klausīties, bitītes, bitītes… Turu, turu, tagad tu-ru! Prātu pievilkusi pie bitēm, Maira iedomājās sevi bišu mājiņā – viņa ir bitīte pati, viņai spoži zīda spārniņi, kas švīkādami zuz un kopā ar citu spārniņu zuzēšanu ik pa brītiņam iespindzas. Viņa trin savus spārniņus, un tie kā mazu vijolīšu stīgas vibrē un tricina gaisu bišu mājiņā… Un nu viņa ir siltas vēja plūsmas straumes aijāta un viņu nes pie saldi reibinošajām pienenēm. Un tad viņa vairs nejūt ne spārniņus, ne vēja plūsmiņu, bet tikai, ka nes un nes, un ir tik maigi un viss ir tik bezgala labi… Kaut kur tālu, tālu bišu saime koklē, tur tālumā dzied, nē, gavilē… Maigā skaņa plūst šurp tik dzidra, tik tīra, tik rāma… Un ir tik mierīgi, tik liegi, tik gaiši… te… tik viegli… tik…
Pēc laiciņa, mazs kņudiens kāju pēdu spilventiņos uzvilnīja līdz Mairas apziņas maliņai, bet tikai līdz pašai ārējai maliņai, kaut ko liegi atgādinādams, kaut ko… Kājas cilājās, sniedziņš čurkstēja, bet Maira pati turējās gaišajā izplatījumā, līdz kamēr viens zābaciņš nejauši atsitās pret dzirnakmeni, kas kalpoja par pakāpīti pie mājas. Izbrīnīta, mazliet apjukusi viņa iegāja istabā, kurā viņas mīļie, viņu ieraudzījuši, sāka dziedāt “Līgo saule, līgo…” Un viss bija labi.
