Cieta un raudāja visi – skaudra aizbildņu pieredze

Tā vietā, lai mazais ķipars skrietu pa saules pielietām pieneņu pļavām, pasizdams padusē savu mīļāko plīša rotaļlietu, bērna dzīvi sasit simts mazās lauskās, atņemot pašu dārgāko, kas var būt -mammu. Dažas dienas pirms Bērnu aizsardzības dienas, ko atzīmēsim 1. jūnijā, piedāvājam skaudru aizbildņu stāstu, kuri pēc diviem mokpilniem gadiem kopā ar aizbildnībā paņemtu zēnu, atzīst, ka mazajam puisēnam vajadzēja tikai vienu - savu mammu, nevis jaunu ģimeni.

Linda Āle ar vīru Robertu no Ziemera pagasta Māriņkalna pirms trīs gadiem izlēma kādam bērniņam dot ģimenes siltumu un mīlestību un kļuva par aizbildņiem tobrīd vien divus gadus vecam zēnam. Paši labākie nodomi izrādījās izvēle, kas nesa daudz nemiera, asaru, sliktu sajūtu un šobrīd, kad bērns jau atgriezies pie īstās mammas, liek uzdod jautājumu - vai tas viss tiešām bija bērna interesēs? “Uzņemties rūpes par kādu bērniņu izlēmām tad, kad redzējām sižetus par Kapseļu ielas bērnu namu. Pēkšņi visa Latvija attapās un diskutēja, kā bērni dzīvo bērnu namos. Tas mums ar vīru likās liekulīgi - cilvēki dalījās ar ierakstiem, šausminājās, bet reālu palīdzību šiem bērniem nesniedza. Kopīgi izlēmām paņemt vienu bērnu no bērnu nama un sākām kārtot arī dokumentāciju. Tas bija pārejas periods, kad adoptētāju kursi nebija jāapgūst obligāti, bet vīrs tos apguva. Tur arī piedāvāja paņemt aizbildnībā zēnu. Zēns ne dienu nebija dzīvojis bērnu namā, vienmēr bija kopā ar mammu, vien pēdējo mēnesi abi dzīvoja krīzes mājā. Tad arī nolemts, ka bērns un mamma ir šķirami,” stāsta Linda.