5. Amora bultas. Kad atnāk pirmā sniegainā ziemeļu Palmīras – Ļeņingradas ziema, izrādās, ka mēs latvietes tai esam pilnīgi nesagatavotas.
14.
5. Amora bultas
Kad atnāk pirmā sniegainā ziemeļu Palmīras – Ļeņingradas ziema, izrādās, ka mēs latvietes tai esam pilnīgi nesagatavotas. Caur slikti aizlīmētajām logu spraugām istabā spraucas sniega vērpetes, un uz palodzes reizēm izveidojas mazi sniegputeņi. Ja ārā mīnus piecpadsmit, istabiņā labi ja plus pieci. Pie tam vienīgā telpa, kur mazgāt veļu ir kopīgā mazgāšanās istaba ar daudzām izlietnēm. Vienīgais siltais ūdens tas, ko sildām spaiņos uz gāzes plīts virtuvē. Piecas dienas nedēļā uz auklām istabā žūst veļa. Sevišķi daudz tās ir Vikai, jo tīrībai ir jābūt, neskatoties ne uz kādām grūtībām: halātiem baltiem, gludiem un cepurītēm sastērķelētām. Tāds ir baltiešu stils. Arī ar to mēs atšķiramies.
Kad kvartāla attālumā atrodam pirti, kļūst siltāk gan dvēselēm, gan miesai. Pirts apmeklēšana kļūst par patīkamāko sadzīves nodarbi. Pirtēšanās ir primitīva. Kad pirts klients noģērbies pliks un savas drēbītes novietojis skapītī, un ielāgojis tā numuru, durtiņas vajag aizcirst un ar “taziku”, osainu vanniņu, ziepēm un mačalku var doties mazgāšanās telpā. Pie primitīviem karstā un aukstā ūdens krāniem piepildām vanniņas, liekam tās uz soliem un – aidā! – mazgāšanās sākas. Ziepjains ūdens tek pa grīdu, sajaucoties ar visu, kas tur atrodas. Labi, ka toreiz jau bija nopērkamas pirts vajadzībām gumijotas zoles, ar lencīti iestiprināmas starp pirmo un otro kājas pirkstu. Ja palaimējas, var piekļūt pie nedaudzajām dušām un noskaloties. Tik patīkami ir saņemt siltā ūdens glāstus! Nomazgātie un sasilušie ķermeņi nu var atgriezties ģērbtuvē, kur pirtniece ar savu atslēdziņu atslēdz nosauktā numura skapīti. Miesa atkal ir dzīvotspējīga, silta, un atgriežas dzīves enerģija kopmītnes aukstuma pievārēšanai. Pirtī ir arī vannas istabas. Tur es neesmu bijusi, tas ir krietni dārgāk nekā kopējās sieviešu nodaļas divdesmit kapeiku biļetes un nehigiēniskāk. Tur iet ģimenes cilvēki, kam nav vannas istabas dzīvoklī. Kad esmu nolidojusi divdesmit lidmašīnas reisus un pirmā aukstā ziema pārdzīvota, atnāk gausais ziemeļu pavasaris. Pie Petropavlovskas cietokšņa sienas pilsētas pludmalē jau pamanāmi pirmie saules iedegumu alkstošie. Sākumā saulmīļi atgādināja pingvīnus, vaļā atmestos mēteļos, sejas pret saulīti vēršot. Tad seko drosmīgi peldkostīmu demonstrētāji. Vai saules skūpstus aizcietušies, vai tādi paši savādnieki kā ziemas peldētāji izcirstos āliņģos, taču tas liecina, ka blokādi kara laikā izcietusī pilsēta ir citādāka nekā, teiksim, Rīga, kur neko tādu nemanīju. Arī izteiciens “mēs neesam krievi, bet gan ļeņingradieši!” ir ar kādu īpaši lepnu saturu.
