Uzticams ceļabiedrs

Kas ir tas, ar ko cilvēki pašlaik sarunās aizraujas tikpat kvēli kā par kara šausmām? Tas ir dārzs. Nav veiksmīgs salīdzinājums, bet no otras puses – tieši šīs pamatvērtības: zeme, tās kopšana un gandarījums par izaugušo vai izplaukušo glābj situācijās, kad šķiet, pasaulē vairs nekas nav kārtībā. Pat Ukrainas zemnieki, neskatoties uz apdraudējumu, vilka bruņuvestes un devās apsēt laukus. Kaut ko audzēt un kopt – tā ir viena no cilvēka būtiskām vajadzībām. Turklāt zeme ir tāds auglības brīnums, kas ļauj ikvienam, neatkarīgi no statusa un izglītības, kaut ko izaudzēt. Vai tas būtu kāds eksotisks krūms vai vienkārši redīss. Es priecājos arī par redīsu, jo tie man ne vienmēr izaug.

Arī man dārzs ir maģisks enerģijas un spēka akumulators. Kad ikdienas steiga savā tempā sasniegusi kulmināciju, patvērumu var rast dārzā. Tur netiecos pēc perfekcionisma, esmu tālu no tā. Laikā, kad daudz ko cenšas ielikt rāmjos, dārzs ir viena no nedaudzajām vietām, kur patverties radošumam, bez kura cilvēks nav īsti cilvēks. Manos stādījumos gadās pa nezālei, mauriņa zāle ir mazliet brienama, tur rotājas maijpuķītes, gaiļbiksītes, pirms tam – sniegpulksteņu puduri, bet man tā patīk. Cenšos saprast arī tos, kuri saka – man netur nervi par pieciem centimetriem garāku zāli. Lai būtu, katram savi tarakāni.

Manējie svētdien Apes vērienīgajā gadatirgū piepirka pilnu auto bagāžnieku ar jauniem eksperimentiem, kas līdz tumsai bija jāstāda, taču pirmdienas rīts atnāca ar gandarījumu. Kaut arī ziņas nebija labas. Tās nav labas jau kopš 24. februāra. Bet dārzs palīdz, tas ir kā dakteris. Žēl, ka tas nevar pārvietoties un dziedēt ļaudis tur, kur tas nepieciešams. Iedomājieties, jūs guļat slimības gultā, bet ārā ir pavasaris pilnā plaukumā, un kādā jaukā dienā ciemos ierodas jūsu dārzs! Atveseļošanās noteikti notiek ātrāk, jūs saņematies un trešajā dienā jau ceļaties augšā, jo… jāiet un jāaplaista tomātu stādi. Tā varētu būt, jo dārzs apliecina dzīvības spēku un sniedz cerību, ka dzīve neapstāj ritēt nekad. Varbūt tāpēc daudzi vecāka gadagājuma cilvēki rosās dārzā, kamēr vien spēj. Varbūt viņi vairs neaiziet uz teātri, bet tomātu stādi uz palodzes ir vienmēr.

“Lai kas arī notiktu cilvēka dzīvē, lai arī kādas sāpes viņš pārciestu, katru maiju viņa krūms vai stāds vienmēr atdzīvojas, atgādinot par jaunu sākumu. Daba, dārzs ir uzticams ceļabiedrs visas dzīves garumā. Lai notiktu kas notikdams, gadalaiki mainīsies, gājputni aizlidos, snigs sniegs, pavasarī no zemes izlīdīs un uzziedēs sīpolpuķes, un saule ausīs un norietēs. Mēs varam uz to paļauties pat tad, ja viss pārējais mums apkārt šķiet tik nenoteikts,” saka dārzkope Frena Sorīna.