Ar saukli “Tradīcijas mainīt nedrīkst!” spārnoti, jau četrus gadus oktobra vidū grupa apeniešu dodas pārgājienā ar nakšņošanu brīvā dabā. Rodas jautājums, kas gan mudina viņus ceļot tik vēlā rudens laikā, kad vairums cilvēku dod priekšroku atpūtai siltās telpās pie televizora?
Ekstrēmajā pasākumā ik gadu piedalās kādi pieci vai seši dalībnieki ar nelielām izmaiņām sastāvā. Šoreiz pārgājienā devās gan jau pieredzējušie dalībnieki – Nauris Teters, Ints Vīksna, Uldis Mintāls, Valērijs Antropovs, Dmitrijs Jamščikovs, gan arī Salvis Vītoliņš, kurš grupai pievienojās pirmo reizi.
„Par mums jau visi brīnās, kā mēs tā izdomājuši – iet pārgājienā uz nakti, bez teltīm,” stāsta Nauris un Ints. „Savam pārgājienam nemainīgi esam izvēlējušies oktobra vidu, jo tad parasti ir labs laiks, arī odu vairs nav… Pirmajā gadā zemi klāja pat neliela sniega kārtiņa. Toties šogad bija neierasti silts, mums pat gribējās mazliet ekstrēmākus laika apstākļus. Pārgājiena garums ir apmēram 15 kilometri. Tam gatavoties sākam jau kādu nedēļu iepriekš. Labi jāapsver, ko mugursomās ņemt līdzi un bez kā var iztikt, lai nav smagi jānes. Salīdzinot ar pirmo pārgājienu, esam palikuši gudrāki un liekas mantas līdzi nenesam. Iztiekam bez telts, tomēr guļammaiss un paklājiņš ir nepieciešami. „Purvu pieredze” izmācīja, ka nopietni jāpadomā par apaviem, bez gumijas zābakiem tomēr neiztikt. Vienīgie darbarīki, ko ņemam līdzi, ir cirvis un mačete, protams, katram arī kabatas nazis. Arī par to, ko ēdīsim, lai nemocītu izsalkums, domājam laikus, tomēr ar maizes līdznešanu neaizraujamies. Parasti tiek vārītas putras vai kā šoreiz – pelēkie zirņi ar speķi.”
Grupas maršruts ikreiz ved uz pierobežu – Kalekaura ezera pusi, bet katru reizi pa citu ceļu, šķērsojot arī purvus, neizvairoties no stāviem kalniem. Šogad puiši apmetni cēla Igaunijas pusē. „Kā parasti, nakšņojām mežā, egļu zaru būdās. Gatavojam ēdienu uz ugunskura. Turklāt katru reizi ir arī kāda interesanta nodarbe, kas ļauj atcerēties tālos puiku gadus. Reiz gatavojām lokus un šāvām mērķī, šoreiz taisījām kaķenes,” saka Nauris. „Pret dabu cenšamies izturēties saudzīgi, atkritumus aiz sevis neatstājam, pat savācam citu atstātos. Pēc pārgājiena gan parasti kājas nedaudz smeldz, toties visu gadu ir ko atcerēties piedzīvoto! Arī internetā ieliekam kādu bildi.” Puiši apgalvo, ka droši vien arī nākamgad šī interesantā tradīcija tiks turpināta.
