Pagājušā gada nogalē “Alūksnes Ziņās” rakstījām par jaunieti Aini Liepu, kurš dejoja deju kopā “Jaunanna” un bija nolēmis doties strādāt uz ārzemēm. Nu ir pagājis gads, Ainis ir atgriezies un tagad dzīvo un strādā Rīgā. Viņš saka, ka joprojām mīlestība pret Latviju un dejošanu ir palikusi nemainīga.
“Aizbraukt es izdomāju, paskatoties savā makā. Vienā dienā sev pateicu, ka pietiek mocīties un kaut kas ir jādara lietas labā, kamēr esmu jauns. Kad man būs 30, tad jau būs jābūt mājām, bērnam un sievai. Tādēļ, kad radās iespēja, devos strādāt uz Beļģiju. Domāju, noriskēšu, ko gan es varu zaudēt,” teic Ainis. Vecāki gan neesot bijuši īpaši laimīgi. “Mammai jau tu vienmēr esi mazs puika, taču ar kalkulatora palīdzību es viņus pārliecināju,” stāsta Ainis. Līdz pēdējai prombraukšanas nedēļai viņš vēl svārstījies, vai tiešām turp doties, taču novembrī devies prom, lai uzsāktu darbu žalūziju rūpnīcā.
Daudzās situācijās esam muļķi
Pirmais vārds, ko Ainis iemācījies franču valodā, bija “nenormāls”. Tieši komunikācija bija viena no grūtākajām, ar ko saskāries. “It sevišķi grūti bija tad, kad vēlējos ar kādu parunāt, bet nebija ar ko. Lai arī ar laiku saradās draugi, tik un tā neizjutu piederības sajūtu,” viņš saka. Visvairāk Ainim pietrūcis ģimenes, un tieši ārzemēs viņš saprata, cik stipra tā ir. Darbs ārzemēs ļāva saprast arī ko citu nozīmīgu savā dzīvē. “Sapratu arī daudz ko par sevi kā latvieti. Sapratu, ka mēs, latvieši, daudzās situācijās esam muļķi. Prombūtnes laikā noritēja valodas referendums un man nebija iespējas nobalsot. Es biju pārsteigts, ka latvieši vispār pieļauj šādu iespēju! Es atskārtu, ka ļoti mīlu savu zemi, bet ne cilvēkus, kas pār to valda. Izjutu arī, cik ļoti mēs, latvieši, esam saspringti savās domās un darbos. Protams, ģeogrāfiskais un ekonomiskais stāvoklis daudz ko ietekmē, jo mēs bieži vien esam stresā un zaudējām sociālās iemaņas. Tā pati komunikācija – cilvēki Beļģijā ir daudz atvērtāki, izrāda arī interesi par tevi, tavu valsti. Latvijā, manuprāt, starp cilvēkiem ir daudz lielāka vienaldzība,” saka Ainis.
Te ir manas mājas
Jau braucot uz Beļģiju, Ainis zināja, ka atgriezīsies. “Tur tu saņem labu naudu un, nomaksājot rēķinus, vēl paliek pāri, taču es nolēmu atgriezties, jo te ir manas mājas. Tur nekas nav tāds, ko varētu saukt par savējo, arī draugi pa īstam nav tie paši, kas te. Tev visu laiku jāpiedomā, vai cilvēks no citas kultūras tevi sapratīs, vai neapvainosies par kaut ko,” viņš saka. Arī deju Ainim ir ļoti pietrūcis. “Aizgāju uz kādu klubu, taču tur vietējo izpratne par izklaidi nedaudz atšķiras. Par tautiskajām dejām jau vispār nerunāsim, tās es tur nepraktizēju,” saka Ainis. Dzīve Beļģijā bijusi ļoti interesanta un tādi bijuši arī satiktie cilvēki. “Iepazinos ar diviem puišiem no Nikaragvas. Draugu pulkā iekļuva arī spāņi, francūži un, protams, paši beļģi. Palaikam gājām uz drauga bāru, lai neformālā gaisotnē papļāpātu. Tas gan izvērtās par lielu tulkošanas ķēdi, bet uzskatu, ka tieši tas arī mūsu draudzību padarīja interesantu,” stāsta Ainis.
Latviešu vieta ir Latvijā
“Pirms braukšanas uz Latviju nosūtīju tikai divus CV, un viens no tiem aizveda mani līdz manai darbavietai. Esmu projektu vadītājs SIA “Starpsienu centrs”, un man ļoti patīk mans darbs. Protams, man pietrūkst Beļģijas, kā arī gribētos satikt iepazītos cilvēkus, taču priecājos atkal būt mājās. Atgriežoties Latvijā, bija ļoti nepierasta sajūta, pašam pat neticējās, ka man nebūs vairs jāpērk biļete uz Beļģiju un es tiešām esmu atgriezies,” teic Ainis.
Tagad Ainis dzīvo Rīgā un dejo tautas deju ansamblī “Vektors”, un pat pēc prombūtnē pavadītā laika nav atmetis savu vīziju nākotnē savu dzīvi saistīt ar dejas horeogrāfiju un iegūt horeogrāfa izglītību. “Šobrīd gan nevarēšu to uzsākt, jo manis izvēlētās studijas ir klātienē, taču es to nevarētu apvienot ar darbu. Labprāt pieteiktos kādiem kursiem,” saka Ainis. Viņam noteikti nav domas atgriezties strādāt ārzemēs, taču nav arī kategoriski noskaņots pret tādiem darba meklējumiem. “Ja cilvēkam ir bezizejas situācija, tad šo iespēju noteikti vajadzētu izmantot, taču tik un tā uzskatu, ka latviešu vieta ir Latvijā, kaut vai tādēļ, ka šī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur tu vari droši runāt latviski,” viņš saka.
