«Kad viņi ir atgriezušies bērnudārzā, Alberts un Juris grib spēlēt futbolu un jautā pārējiem zēniem, vai viņi grib piedalīties. «Nāc, Rihard!» Alberts uzsauc Rūtai. «Tu vari stāvēt vārtos!» Rūta izmanto izdevību, jo nekad agrāk viņai tas nav ļauts – bet nekas grūts jau tas nevar būt,» rakstīts jau par skandālu kļuvušajā grāmatiņā «Diena, kad Rūta bija Rihards». Mudinot bērnudārznieciņus kaut uz brīdi iejusties pretējā dzimuma ādā, tās autori vēlējušies veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzību, atklāt otra emociju pasauli un ieskicēt pretējā dzimuma domu gājumu.
Vai homoseksualitāte ir lipīga?
Taču empātijas mēģinājuma vietā daļa sabiedrības grāmatā (vai drīzāk – virsrakstā) saskatījusi ko citu – centienus «ieprogrammēt homoseksuālas tieksmes».
«Šis jautājums ir no sērijas – vai iespējams izmainīt, ka esi vīrietis vai sieviete? Vai homoseksuālisms var pielipt?» nedaudz ironizē psihoterapeite I.Birkmane, lūgta izvērtēt grāmatiņā paustās idejas un ap tām sacelto ažiotāžu. Viņa piekrīt, ka grāmatas tulkojums ir diezgan neveikls un daža laba aprakstītās situācijas detaļa, iespējams, Latvijai neraksturīga. Tomēr kopumā doma ir izcila, jo pieder pie pasaules un sevis izzināšanas procesa, kas noteikti jāveicina, pārliecināta psihoterapeite, aicinot atbrīvoties no mītiskām bailēm, ka «tāpēc kādam varētu nokrist vai pieaugt «krāniņš»».
Pirmkārt bioloģiskas
atšķirības
Tomēr dzimumidentitātes jautājums vienmēr bijis un paliks aktuāls. «Pirmkārt dzimums tiek noteikts bioloģiski. Katram ir atšķirīgas bioloģiskās norises, orgāni, hormoni. Šis tas arī smadzeņu procesos vīrietim un sievietei notiek citādi. Taču mammas vēderā ir viens brīdis pašā sākumā, kad vēl nav iespējams saprast, būs puika vai meitene. Līdz ar to varam teikt, ka katram vīrietim bijusi pieredze, kad viņš ir bijis sieviete, jo starp kājām bijis, kas mums, meitenēm. Pēc tam tikai daba nosaka, kas tu būsi,» apcer I.Birkmane.
Taču bioloģiskā ir tikai ārēji redzamā atšķirība. Citi to sauc par čaulu, ietvaru, trauku. Tas var būt piepildīts ar saturu, kas dažkārt mēdz būtiski atšķirties no tā, ko rāda acs. Tāpēc būtiski izprast arī dzimumidentitātes psiholoģiskos un garīgos aspektus.
Bērns spēj izvēlēties
Psihoterapeite skaidro, ka dzimumidentitāte bērnā veidojas aptuveni trīs četru gadu vecumā, kad mazais sāk apzināties sevi un apkārt notiekošos, vērot un salīdzināt. «Mums, pieaugušajiem, šajā laikā parasti rodas bailes, ka bērns, skatoties apkārt, varētu redzēt ko citu, nekā dabā paredzēts. Mums ir priekšstats – ja izejam ziemā, mums ir auksti, bet vasarā saulē – karsti. Saprotam, ka apkārt notiekošais mūs kaut kādā veidā ietekmē. Tāpēc mums šķiet, ja bērns, piemēram, aug divu tētu vai mammu ģimenē, tas var ietekmēt, kā viņš sevi saprot. Tomēr līdz šim neesmu lasījusi pilnīgi nevienu pētījumu, kas to apstiprinātu. Bērnam jau agrā vecumā rodas spēja izšķirt, ko viņš vēlas. Taču mums ir bailes, ka mazais nevar un nespēj izvēlēties,» norāda I.Birkmane.
Zēniem jāļauj uzkrāsoties
Psihoterapeite piebilst, ka dzi-mumidentitāte parasti veidojas dabiski. Piemēram, mazs puika skatās uz citiem lieliem vīriešiem un vēlas kļūt par tādu pašu lielu vīru. Tāpat viņam jāsalīdzina sevi ar pretējo dzimumu, jo – “kā lai tu zini, ka neesi siers, ja nepaskaties uz sieru un sevi”, smej Inga.
«Puikam vienkārši jāļauj iekāpt augstpapēžu kurpēs, uzkrāsot sev acis, lūpas un paspēlēties ar lellēm, ja viņš to vēlas. Viņam jāizpēta šis process, kā ir būt par meiteni. Pieaugušajiem gan parasti šķiet – nu viss ir cauri! Īpaši, ja zēnam iepatīkas it kā meiteņu lietiņas. Taču tā nav nekāda traģēdija. Pazīstu daudzus puišus, kuriem bērnībā paticies spēlēties ar krellēm un krāsot lūpas. Arī, būdami pieauguši, viņi labprāt izvēlas rozā un nēsā auskariņus, bet tas nenozīmē, ka viņi nav identificējuši sevi kā vīriešus,» stāsta I.Birkmane, piebilstot, ka, protams, arī meitenēm reizēm ir veselīgi iejusties zēnu ādā – uzspēlēt “kariņu”, pabraukāt ar mašīnām un pakāpelēt kokos.
Dvēseles sievišķā un
vīrišķā daļa
Tomēr fakts paliek fakts – dabā sastopama arī homoseksualitāte, un kaut kā tā ir radusies.
«Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir kas iepriekš noteikts un nav atkarīgs no vides, vecākiem vai jebkā cita. Kaut kas notiek ar cilvēka dvēseli. Arī es balstos uz psihologa Karla Gustava Junga teorijām, kas definē, ka katrai dvēselei piemīt sievišķā un vīrišķā daļa. Jautājums – kura ir ņēmusi virsroku,» pauž psihoterapeite.
Vienlaikus viņa uzsver, ka katram būtu svarīgi apzināties šo iekšējo duālismu un nenobīties no tā. «Daudzus vīriešus biedē, ja viņi savā dvēselē atklāj sievišķo daļu. Taču bez tās viņi vispār nevarētu pastāvēt attiecībās, nespētu mīlēt bērnus un saprast savu sievieti. Savukārt, ņemot vērā dvēseles vīrišķo daļu, mēs, sievietes, spējam redzēt lietām struktūru, ietvaru un robežas. Varam stratēģiski plānot, uzņemties atbildību, iet cīņā līdz galam. Citādi mamma, kas palikusi viena ar bērnu, nespētu tikt ar šo situāciju galā,» modelē Inga, aicinot uz lielāku sapratni. Tas ļautu nogludināt daudzus ar dzimumnevienlīdzību saistītos asumus un ieraudzīt, ka patiesībā problēmas rada nevis kāda tur grāmatiņa, bet stereotipu pilnais domāšanas veids. Piemēram, ka būt par skolotāju nav vīrišķīgi.
«Šis nu gan «sit» starp kājām un pa smadzenēm, ka puikām visu laiku stāv priekšā sievietes. Mājās – mamma, kas visdrīzāk palikusi viena, un stingra vecmāmiņa, skolā – skolotāja, augstskolā – pasniedzēja, darbā – priekšniece. Kur lai viņš redz tos vīriešus, ar kuriem identificēties?» retoriski jautā I.Birkmane.
