Braucot uz galvaspilsētu, garajā ceļā var daudz ko pārdomāt.
Braucot uz galvaspilsētu, garajā ceļā var daudz ko pārdomāt. Piemēram, kam domāti ceļu satiksmes noteikumi, ja faktiski tos neievēro gandrīz neviens. Protams, esmu nikna, kad pirms līkuma man pretī pēkšņi “izlec” auto, un tādēļ esmu spiesta griezt stūri pa labi, lai pabrauktu malā, jo citādi, kas zina, vai izmainītos. Nezinu, varbūt pretimbraucošais tagad sevi slavē par veiksmīgu manevru, bet man garastāvoklis sabojāts. Labi, protams, ka ne auto.
Nekādi nevaru piekrist optimistiem, ka vadītāju braukšanas kultūra ar katru kļūstot labāka, drīzāk jau graujošāka. Un likumsakarīgi, ka satiksmes negadījuma skaita ziņā Latvija ir rekordiste. Diemžēl arī Ceļu satiksmes drošības direkcijas centieni organizēt akcijas, kas liktu vismaz aizdomāties par vadītāju braukšanas kultūru, ir kā piliens jūrā. Noteikumus ievērojam tikai viena vienkārša iemesla dēļ, ja priekšā atrodas ceļu policists, par ko draudzīgi mums paziņojis pretimbraucošais. Nenoliedzami, ka zaļās luminiscējošās krāsas vestes iedarbojas kā šoka terapija, kas liek braucējam ievērot ātrumu, uzlikt drošības jostas un tā tālāk. Bet, tā kā neesam tik bagāti, lai policisti dežurētu visos lielākos un mazākos ceļos, tad vairums autovadītāju var ilgstoši un sistemātiski pārkāpt un ignorēt satiksmes noteikumus, apdraudot sevi un citus.
Protams, neatbildēts ir jautājums, kādēļ pēc desmit valsts neatkarības gadiem joprojām ir neatrisinātas pretrunas ceļu satiksmes likumdošanā. Nav jau noslēpums, kas sodu piemērošanā valda subjektīvisms. Pēc principa, jo jaunāka izlaiduma auto, jo maksā vairāk, kas nekādi neveicina sabiedrības negatīvās attieksmes samazināšanos pret ceļu policistu darbu. Un mani pārsteidz, vai tiešām lielākais noziegums ir atļautā 100 kilometru stundā ātruma pārkāpšana, braucot pa automaģistrālēm. Diezin vai nopietnus draudus satiksmes drošībai rada tas, ka ātrums ir par pārdesmit kilometriem lielāks. Tiesa, tieši par to autovadītāji tiek sodīti visbiežāk, jo policisti nezin kāpēc maģistrāles kontrolē īpaši centīgi. Tāpat neviens neiedziļinās, kurš ir ļaunprātīgs pārkāpējs un kurš gadījuma dēļ izdarījis pārkāpumu. No vadītāja apliecības vai naudas viegli šķirties kā vieniem, tā otriem.
Šobrīd Saeimā nodots likumprojekts, kas spēšot atrisināt šīs sasāpējušās problēmas. Vai ko izmainīs jaunā pārkāpumu uzskaites punktu sistēma, kas sola detalizētu pārkāpumu sadalījumu pēc bīstamības pakāpes? Vai taisnība tiem, kas saka, ka jānomainās veselai paaudzei, lai situācija Latvijas ceļu satiksmē līdzinātos civilizētajām Eiropas valstīm?
