Veclaicenietes Spodras Kerikas mājas “Spaļļi” istabās var redzēt raibu raibās sienas un grīdsegas, arī spilvenus, kas austi no lupatiņām un diegu galiem.
Veclaicenietes Spodras Kerikas mājas “Spaļļi” istabās var redzēt raibu raibās sienas un grīdsegas, arī spilvenus, kas austi no lupatiņām un diegu galiem. Tā vecas drānas atgūst jaunas krāsas un citu lietojumu.
“Man piegādā vecus apģērbus. Tos sagriežu strēmelēs un tinu kamolā vienas krāsas lupatiņas. Košāku toņu drānas griežu šaurākas, bet bālākas krāsas – apmēram centimetru platās strēmelēs. Protams, jāraugās arī, cik audums ir biezs vai plāns.
Aust nav grūti, bet no lupatu griešanas pirksti ir stīvi. Dažus sintētiskus audumus gandrīz nevar sagriezt. Tomēr ziemā ir nodarbošanās, un stellēs aizmirstu visu,” stāsta S.Kerika.
Viņa ir tik daudz audusi, ka raksti veidojas it kā paši no sevis. Bet paklāji ir katrs citāds.
“Aust man lika jau bērnībā. Tad vairāk vajadzēja domāt par linu palagiem, dvieļiem, krekliem un pat kleitām. Cik reizes mātei nesabojāju audeklu! Bet lupatas tad maz izmantoja,” atceras Spodra.
Tagad iemaņas apgūst mazbērni – divas meitenes un puika. Vecmāmiņa saka, ka bērniem vairāk patīk mērīt, cik noausts. Protams, drānas strēmeles kārta ir biezāka par diegu. Turklāt linu diegi ir dārgi un nav izturīgi. Velkiem izmanto zvejas tīklu auklas.
“Kad diena ir apmākusies, labāk var redzēt krāsas. Saulē tās ir pavisam citādas. Sienas un grīdas paklājus aužu radiem, draugiem un kaimiņiem. Noder arī dāvanai.
Divus metrus garu paklāju darinu apmēram nedēļu, bet var arī dienā noaust vairāk nekā metru. Tiesa, tad plecus un kājas vairs nejūt,” skaidro Spodra.
Vienam paklājam vajag apmēram divus kilogramus lupatu. Rokdarbniece joko, ka izstādei nekad darbu nav, jo “pasūtītāji tos tūdaļ aiznes”. Pieprasījums ir liels, un daudziem nākas atsacīt.
S.Kerika domā, ka varētu no lupatiņām darināt arī gobelēnus. Alūksnes Mākslas skolas audzēkņiem, kas ciemojas pie audējas, ir tāda pieredze.
