Paskaties saulē. Aizver acis. Un redzi to. Joprojām. Spilgti, ilgi un skaidri.
Paskaties saulē. Aizver acis. Un redzi to. Joprojām. Spilgti, ilgi un skaidri. Ar pienenēm ir tāpat kā ar sauli. Kā ar pirmo mīlestību. Pat ja tā jaunībā bijusi rūgta (pirmā pieredze, pirmā vilšanās), pēc gadiem tā vairs neliekas.
Kas var būt saldāks par pieneņu vīnu? Aizver acis un jūties kā toreiz. Karsti. Taču pār augumu pārskrien aukstas tirpas. Cilvēks tomēr ir dabas būtne. Reizēm gribas kailam iebrist ziedošu pieneņu pļavā. Ir taču pavasaris. Viss zied. Arī cilvēki.
Enciklopēdijā ir rakstīts, ka pienenes (Taraxacum) ir kurvjziežu dzimtas daudzgadīgs, retāk viengadīgs vai divgadīgs lakstaugs ar vārpstveidīgu, resnu sakni. Lapas ir sakārtotas rozetē. Visas auga daļas satur piensulu – rūgtu, bet nekaitīgu. Pienenes zied maijā saulainās vietās pļavās, ceļmalās, piekalnēs. Tās atveras agri no rīta, kad zālē ir rasa, un mirdz saulē līdz pēcpusdienai. Tad ziediņš sakļaujas un tā paliek līdz nākamajam rītam. Pieneņu ziedos parasti san bites, tās vāc ziedputekšņus un nektāru. Apmēram pēc mēneša pienenes ir pārziedējušas un to sēklas izsēj vējš. Viena pienene gadā dod vidēji 3000 sēklu.
Ir ārstniecisks augs
Parastās pienenes, kā izrādās, ir ārstniecības augs. Tas ir kā vērmele, ko reizēm vajag baudīt tad, kad dzīve kļuvusi pārāk salda. Gan cilvēkam, gan lopam.
“Govs nelabprāt ēd pieneni, jo tā ir rūgta, un tādēļ neder barībai. Lops to ēd, ja jūtas slikti. Tad pieneni izmanto kā ārstniecības līdzekli, lai atveseļotos. Tiesa, pienene uzlabo gremošanu govij,” stāsta agronome Lucija Cīrule.
Taču dzeltenā pienene, kas līdzīga saulei, patiešām sublimē sevī tās spēku. “Pienenes izmanto bioloģiski dinamiskajā lauksaimniecībā kā preparātu. Ar to apstrādā augus un tādējādi veicina saules enerģijas izmantošanu. Pienenes ir arī augu aizsardzības līdzeklis. Tās ar visām saknēm var izrakt, likt klāt ķiplokus un izmantot cīņai ar kaitēkļiem dārzā,” saka L.Cīrule.
Taču kā ganību zāle pienene nebūt neesot ieteicama. Šis platlapu augs pļavā “pārņem vadību” un izskauž visu savā ceļā, nomāc stiebrzāles. “Pienenei ir spēcīga sakņu sistēma, kas nodrošina panākumus pļavā. Pienene ar savu mietsakni dodas uzvaras gājienā un padara pļavu nederīgu siena ražošanai,” skaidro L.Cīrule. Gādīgs zemnieks no savas pļavas šo augu cenšas izskaust. Tas nozīmē, ka pieneņota pļava, visticamāk, ir pamesta novārtā vai arī pieder nolaidīgam saimniekam.
Lidot kā pienenei
Viss dabā mainās. Un mēs, cilvēki, arī. Pieneņu pļava maijā ir dzeltena. Pieskaries tai. Un arī plaukstu pārklāj zelta migliņa, ziedputekšņi. Gribi nopīt vainadziņu, rēķinies, ka rūgtā sula nokrāsos rokas un padarīs tās sūras. Gribi aizlikt puķi aiz auss. Visu var, ja gribas. Un vienalga, ka sula ir rūgta.
Laiks paskrien ātri. Skat, un pieneņu pļava jau nosirmojusi. Tūkstošiem baltu galviņu raugās saulē un ļauj vējam ķemmēt matus. Dažreiz cilvēku pārņem vēlme noplūkt šādu ziedu un aizpūst tā baltos matiņus, kas lido tik netverami kā miniatūri tauriņi. Tas ir mirklis pārdomām, apcerei un sapņiem.
Novēroju, kā mazas meitenes spēlējas ar pienenēm. Sauc tās par princesēm. Bērni pienenes noplūc un kātiņu saplucina sīkās strēmelēs. Tad iemērc ūdenī. Un kātiņa “matiņi” veido princešu lokas. Rotaļām gatava princesīte ar cirtotu frizūru un zeltītu kleitiņu.
Var ēst arī cilvēks
Ja jau pienene ir ārstniecības augs, to var lietot uzturā arī cilvēks. Pirmie pieneņu lapu dzinumi pavasarī salasāmi, izmērcējami ūdenī un griežami salātos kopā ar maurlokiem. Vēlāk var pagatavot arī komplicētākus ēdienus.
