„Daudziem cilvēkiem ir atgriezusies vai no jauna radusies atziņa, ka liela svētība ir paša gatavotiem darbiem, mūsu senču darba tikumu atdzimšanai. Un, ja tos vēl nodod nākamajām paaudzēm, tad rokdarbam ir pavisam cita vērtība. Tādu nekur nevar nopirkt, bet tikai iegūt ar savu darbu,” secina Bejas novadpētniecības centra vadītāja Jolanta Baldiņa.
Darina neparastas krelles
Seno amatu darbnīcā pagājušajā trešdienā viņa bija kopā ar rokdarbniecēm, kas vēlējās darināt tamborētas pērļu krelles. Vērojot darbošanos mājīgā gaisotnē, darba process šķiet vienkāršs – uz īrisa diega vai makšķerauklas tiek savērtas pērlītes. Tad tamborē gaisa cilpiņu pīnīti, pievienojot pērlītes. Cilpiņām jābūt brīvām, lai rotai radītu gaisīguma un viegluma efektu. Ar pacietību un rūpību šādas krelles gatavo gan gados vecākas, gan jaunākas rokdarbnieces, gan bērni. Tomēr viss nenotiek tik gludi – gadās arī, ka savērtās pērlītes izbirst uz galda un jāsāk atkal no jauna.
Ar septembri ir atsāktas rokdarbu nodarbības. „Tās vada mūsu cilvēki, kuri zina un prot kaut ko tādu, ar ko var dalīties, nododot savas prasmes citiem. Cilvēki ir atsaucīgi un labprāt parāda savas radošās iemaņas. Protams, dažkārt paaicinām nodarbību vadītāju no citurienes, ja ir interese par to, ko pašas neprotam,” stāsta J.Baldiņa. Kā darināt tamborētas pērlīšu krelles, zina Bejas pamatskolas mājturības skolotāja Sarmīte Stebere. „Skolotājam ir jābūt radošam, vienmēr jāpiedāvā kaut kas neparasts, lai piesaistītu skolēnu interesi. Vēlēdamās mācīt meitenēm tamborēšanu citādi un parādīt dažādas iespējas, skolotāja pašmācībā ir apguvusi pērlīšu
kreļļu tamborēšanu, un tagad var tajā dalīties,” norāda J.Baldiņa. Protams, pārsvarā ir vietējās rokdarbnieces, bet gadās, ka atbrauc arī no citurienes. Reizi mēnesī nodarbībās tiekas apmēram desmit dalībnieces, no kurām puse ir pastāvīgas.
Lakats top uz rāmja
Novembrī bez stellēm tiks austi lakati, tāpēc oktobra nodarbībā Liepnas tautas nama vadītāja Lienīte Zučika atvedusi parādīt šādus lakatus. Tie ir krāsaini, viegli, pūkaini un silti. „Ideja mācīties aust lakatus radās, kad tos ieraudzījām portālā „draugiem.lv”. Tur rokdarbnieki ievieto savu darbu fotogrāfijas. Turklāt, saliekot kopā divus lakatus, veidojas skaisti apmetņi jeb pončo. Tiem var pievienot no dzijas darinātu puķi, tā radot brīnišķīgus tērpus,” saka J.Baldiņa. Pieredzes apmaiņas braucienā uz Kurzemi amatnieku darbnīcā bija iespēja redzēt, kā top lakati. Radās priekšstats, bet, protams, skatoties nevar iemācīties. Taču noaust tādu lakatu, protams, vēlas gandrīz katra sieviete. Turklāt tam nav nepieciešamas agrāk iegūtas iemaņas. Ir vajadzīgs kvadrātveida rāmis, ko visvienkāršāk ir gatavot no bieza kartona, tā trijās malā ik pa 0,5 centimetriem iegriežot apmēram 1 centimetru dziļus robiņus. Aužot uz tā, iegūst trīsstūrveida lakatu, kam nepieciešami 150 līdz 200 grami vilnas vai efektdzijas, kas piešķir lakatam faktūru un veido rūtiņu rakstu. Vasarai var aust lakatus arī no lina vai kokvilnas diegiem. “Lakata lielums ir atkarīgs no rāmja izmēra. To var noaust četrās stundās, ja intensīvi strādā, bet sākumā, protams, vajag vairāk laika,” skaidro L.Zučika. Viņa iesaka dziju iegādāties vasaras mēnešos, kad tā ir lētāka. Liepnā tāpat kā Bejā ir rokdarbu pulciņš, kurā šobrīd apgūst pamatus īsta Orenburgas lakata adīšanai. Tam ir jābūt tik smalkam, lai to varētu izvilkt caur gredzenu. “Viens lakats ir jau gandrīz gatavs, otrs top, bet trešais vēl būs,” atklāj L.Zučika. Viņa atzīst, ka pagastā atsaucība rokdarbu apguvei varētu būt lielāka.
Rokdarbnieces dalās pieredzē
Bejā interese drīzāk palielinās, kopš pērn tika izveidota seno amatu darbnīca. Alūksnes un Apes novada fonda atbalsts projektam deva iespēju restaurēt stelles, lai kopā ar Alūksnes lietišķās mākslas studijas „Kalme” dalībniecēm apgūtu aušanas prasmi. Arī tagad tiek austi gan lupatu grīdas celiņi, gan grāmatzīmes un citas lietas. „Radās arī vēlme apgūt kaut ko jaunu, vēl nezināmu. Daudziem patīk brīvajos brīžos darināt rokdarbus – adīt, tamborēt un izšūt, bet gribas arī kaut ko citādu. Turklāt neparasto var atklāt it kā jau zināmajā,” uzsver J. Baldiņa. Varētu jautāt, vai tiešām iespējams, ka kāds nezina, ko nozīmē lāpīt? Taču izrādās, ka tas ir veids, kā defektu pārvērst par efektu, ja ir radoša dzirksts. Piemēram, skaistu mēteli, kuru gadījies saplēst vai kādā vietā izraut robu, var salāpīt ar dekoru. Izbraukumā uz Pededzes muzeju bejānietes iemācījās gatavot zāļu lelles. Piemēram, veselības lelli gatavo no smaržīgiem ārstniecības augiem, kurus ietin no lupatiņām veidotā lellē.
Seno amatu darbnīcā apguva gan izšūšanu rišeljē, gan gatavoja organzas ziedu piespraudes, gan pērļu eņģeļus un citas lietas. Bijušas grīdas celiņu un rišeljē izšuvumu izstādes. Tagad radusies doma, ka varētu rīkot kopēju Bejas un Liepnas rokdarbu izstādi, kas būtu interesanta skatītājiem un vērtīga pieredzes apmaiņa rokdarbniecēm.
