Dzintars Ceriņš ir zemnieku saimniecības “Gailīši” saimnieks. Tā atrodas Zeltiņu pagastā un nodarbojas ar lopkopību. Kopš 2006.gada „Gailīši” ir bioloģiskā saimniecība. Tajā netiek lietoti minerālmēsli, ķimikālijas un ganāmpulks ir jāuztur pašiem, jo barību nedrīkst iepirkt.
Traktorists, priekšnieks un vietnieks sev
Dz.Ceriņš ir beidzis Priekuļu tehnikumu un sācis saimniekot 1991.gadā. „Esmu automehāniķis. Kolhozā pēdējos trīs gadus strādāju par elektriķi. Pats tagad esmu traktorists, priekšnieks un vietnieks sev,” teic Dz.Ceriņš. Sākumā saimniecībā bijušas arī cūkas, taču tagad ir tikai govis, dažas vistas un tītari savam priekam. Saimniecībā ir piecas zīdītājgovis, trīs zīdītājteles un sešas slaucamās govis. Kopumā saimniecības platība ir 65 hektāri. Par zīdītājgovi piemaksā subsīdijas 140 latu apmērā, un kopējais saimniecības gada apgrozījums, ieskaitot subsīdijas, ir aptuveni 20 000 latu. „Viss jau mainās ļoti ātri, nevari būt drošs par to, cik maksās nākamreiz. Visi ir tādi mainīgi lielumi, bet mēs cīnāmies. Šogad bija ļoti laba graudu raža. Paši audzējam graudus 10 hektāru platībā. Veidojam gan zaļos, gan kaltētos ruļļus,” stāsta zemnieks.
Atdot izsolei nav tik ļoti grūti
„Gailīši” audzē dažādu šķirņu lopus – „Šarolē”, „Sīmentāli”, „Limuzīns”. „”Limuzīna” telītei ir tik liels dibens, ka izskatās, it kā būtu pielikts vēl otrs,” smej Dz.Ceriņš. Teļi tiek nodoti izsolēm uz Baltijas liellopu izsoļu namu. Teliņa svars nedrīkst pārsniegt 300 kilogramus, jo tad par to maksā vairāk. Dz.Ceriņš atzīst, ka nezina, kur teliņš vēlāk nonāk. Tas tiek aizvests un izsolīts ārzemniekiem. „Atdot izsolei nav tik ļoti grūti, jo tas lopiņš kaut kur nonāk, bet atdot vecu govi nokaušanai ir bijis ļoti žēl. No tāda lopiņa šķirties ir gandrīz tāpat kā no cilvēka. Lopiņu nedrīkst pārāk iemīļot, bet tagad mūsu kūtī ir trīs telītes, kurām dodam izslauktu pieniņu, jo viņas nav zīdītājteles. Tādām telītēm pat negribot pieķeries vairāk, jo tās tiek vairāk samīļotas.”
Darbs saimniecībā prasa lielu atdošanos
Dz.Ceriņš saka, ka noturēties mazai saimniecībai ir ļoti viegli, taču, pensijas gadiem tuvojoties, sāk trūkt enerģijas. Saimniecības vadību viņš vēlas nodot sievas Jutas rokās, kaut arī atzīst, ka žēl to darīt. „Mana sieva ir par desmit gadiem jaunāka, un nodošu vadības grožus viņas rokās, kaut gan pašam arī gribētos vēl darboties. Sievai gan ir dažādas inovatīvas idejas, pret kurām esmu skeptisks. Viņa cer vairāk iziet uz tīršķirnes “gaļinieku” audzēšanu, taču, manuprāt, tas tirgus ir ļoti šaurs,” teic Dz.Ceriņš. Viņa bērni gan negribot nodarboties ar saimniecību. „No rīta piecos un vakarā piecos ir jābūt kūtī uz slaukšanu. Tur nevar kavēties, ja nu vienīgi par pusstundu. Ja es vēlos kur aizbraukt, tad sievai ir jāpaliek mājās. Darbs saimniecībā prasa lielu atdošanos, un tā ir piesaiste mājām. Jaunie varbūt tam nav gatavi,” saka Dz.Ceriņš. Viņš uzskata, ka daudzi aizbrauc uz ārzemēm pelnīt, bet tad, kad atbrauc, sapelnītā nauda ātri tiek iztērēta. „Arī mani bērni bija strādāt ārzemēs. Te tu nopelni uz pusi mazāk, bet nekur nav jābrauc. Vari pārdot malku, sēt. Iztikšanai noteikti pietiek un arī mašīnai var sakrāt. Nav jau jauna jāpērk, var ar vecu braukt.”
