Rainers Hāks ir teicis, ka “dzīve sastāv no kāpuma un krituma, no augstuma un dziļuma, no bēguma un paisuma, vasaras un ziemas, dienas un nakts, prieka un bēdām, darba un brīvā laika, vientulības un kopības.
Rainers Hāks ir teicis, ka “dzīve sastāv no kāpuma un krituma, no augstuma un dziļuma, no bēguma un paisuma, vasaras un ziemas, dienas un nakts, prieka un bēdām, darba un brīvā laika, vientulības un kopības. Un, ja cilvēks ir gatavs to atzīt, tad viņš patiešām varēs dzīvot!” Tātad mums dzīvē ir jāprot pieņemt pozitīvo un negatīvo. Bet bieži tas ir grūti, jo negatīvais dominē.
Ir daudz cilvēku, kam brīžiem kaut kas sāp vairāk par sagrieztu pirkstu, un nevar saprast, kāpēc no tā visa nevar tikt vaļā. Šķiet, ka vajag apstāties un padomāt- varbūt ir kā greizo spoguļu valstībā: pa vienām durvīm izej un nezini, pa kurām ieiet? Tad ir vēlme aiziet līdz pēdējam spogulim, paskatīties uz sevi un iet vēlreiz. Bet gadās, ka, ejot vēlreiz, dabū auksta ūdens šalti. Un centieni ir vējā… vai kā reiz teica Latvijas Neatkarīgās televīzijas humora raidījumā “Savādi gan”- “Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr…”
Nezin vai visi apzinās, ka dzīvē ir kāpumi un kritumi. Politiķi gan to laikam ir ievērojuši. Bet kāpēc kritumā kādam būtu jāatbild par cita neizdarībām? Tas ir vērojams ne tikai politikā, jo vienmēr ir kāds, kas nekad neatzīst savu vainu. Ir grūti izprast, ko tādi “gudrinieki” cenšas panākt, citu pataisot par muļķi. Bet tas laikam ir tāpat kā sacensībās – neviens negrib būt pēdējais.
Katram ir arī sava augstuma un dziļuma izpratne. Var āzi iecelt par dārznieku, un var gudri cilvēki atrasties “zemāk par zāli”. Kāpēc ar degunu bīdīt mākoņus, kā to pašlaik dara Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēji? Viņi klaji paziņo, ka “derīgi” ir tikai viņu universitātes izdotie izglītības diplomi. Pārējie, izņemot dažus Policijas akadēmijas izglītības dokumentus, ir nederīgi. Līdz ar to arī pasniedzēji. Bet kāpēc tēlot “pasaules nabu”? Vispirms gan vajadzētu pamanīt baļķi savā acī, nevis meklēt skabargu otra.
R. Hāks saka, ka dzīve sastāv arī no prieka un bēdām. Man patīk kāda cilvēka teiktais, ka patiesi draugi saprot tevi un situāciju, kādā tu esi. Ja arī tev piederētu atpūtas klubs, viņi nenāktu uz to, lai tiktu iekšā par brīvu. Īsti draugi apzinātos, ka tev būtu jāmaksā cilvēkiem algas un jārūpējas par kluba attīstību. Tā vien šķiet, ka cilvēki ir pieraduši pie blata, kas dominēja Padomju Savienībā, kad daudz kas notika caur pazīšanos. Draugs taču nav tas, kas domā tikai par savu labumu.
Kā dzīvo tie, kas neatzīst, ka dzīvē ir labais un sliktais? Viņi visu dara ar pārliecību, ka tas ir pareizi. Varbūt tā arī ir labi, jo dzīve taču ir pārāk īsa, lai kaut ko nožēlotu. Var nodarboties ar sevis šaustīšanu, bet izlietu ūdeni arī nevar sasmelt. Bet reizēm, izsakot nožēlu skaļi vārdos, kādam kļūst vieglāk.
