Kapakmenī iekaltiem vārdiem ir mūžības elpa.
Kapakmenī iekaltiem vārdiem ir mūžības elpa. Tie saglabājas arī tad, kad atstātās piemiņas zīmes lasa tie, kas nav redzējuši un varbūt pat dzirdējuši par apklusušo mūžu dārzā guldīto.
Kapavietu iekārtojums, ziedi un piemiņas zīmes ļauj domās tikties un sarunāties ar mīļajiem, jo viņi turpina dzīvot mūsu atmiņā un sirdīs.
Pieprasīts ir laukakmens
Kad aizgājējs pavadīts, pēc kāda laika tuvinieki vēlas pasūtīt kapakmeni. Protams, katram gribas, lai tajā būtu ne tikai vārds un uzvārds, bet arī kaut kas no cilvēka dzīves: lakonisks zīmējums, foto vai dzejas rinda. Diemžēl bieži vien pasūtītājiem ir maza rocība. Cenas galvenais kritērijs ir kapakmens izmēri, tāpēc vairums izvēlas nelielas piemiņas plāksnes, ko gatavo no dabiskā Latvijas laukakmens. “Tas ir iecienītākais materiāls. Laukakmeni šļūdonis ir atnesis no Skandināvijas valstīm. Būtībā tas ir tas pats granīts, tikai no virsējiem slāņiem, tāpēc akmenim ir dažādi piejaukumi un plaisas, bet toties tas ir interesants – katrs citāds,” vērtē Alūksnes tēlnieks Ainārs Zelčs.
Viņš norāda, ka daudzi izvēlas smalkgraudainu, vidēji tumšu laukakmeni, jo uz tā labi var izlasīt tekstu. Patīkami izskatās tumši brūns laukakmens ar gaišu uzkalumu. Savukārt melnai pamatnei arī uzkaltā daļa ir samērā tumša, tāpēc tā mazāk atšķiras. Tomēr tādu izvēlas vairāk pasūtītāju. Melnos akmeņus ved no ārzemēm, tāpēc tie ir dārgāki.
Madonas rajona Sarkaņu pagasta akmeņkaļu darbnīcas “Slāpe” akmeņkalis Aivars Lisovskis stāsta, ka izmanto no Karēlijas un Krievijas ievesto melno granītu un vietējos laukakmeņus. “Abu veidu kapakmeņiem izmaksas ir līdzīgas, jo laukakmeņi nereti atrodas uz privātās zemes un ir problemātiski tos dabūt. Ja tie ir stāvējuši virs zemes, tad zāģējot rodas plaisas. Tātad ir arī risks, bet pasūtītāji tos izvēlas apmēram tikpat, cik ievesto granītu,” salīdzina A.Lisovskis.
Izvēlas pēc iespējām
Tagad akmeņkaļiem sākusies karstā sezona. Daži akmeņkaļi vēlas pārliecināt par tā vai cita akmens priekšrocībām. Bet citi pilnībā cenšas izpildīt pasūtītāju vēlmes. “Bieži vien atnāk, redz gatavos kapakmeņus un izvēlas tiem līdzīgu – ar pulētiem vai iekaltiem burtiem. Atsevišķos gadījumos pasūta gotu jeb vecās drukas burtus, kas ir tās stilizācija. Burtus kaļu pats, un to daudzums kapakmens izmaksas neietekmē,” skaidro tēlnieks. Gadās arī ekstravaganti pasūtītāji. Kāda sieviete gribēja kapakmenim tādu uzrakstu, kas izskatās kā izdzisis. Beigās pati bija pārsteigta, bet atzina, ka viņas vēlēšanās ir izpildīta, lai gan tekstu bija grūti izlasīt.
Ir divu veidu fotogrāfijas
Visbiežāk uz kapakmens “zīmē” krustu, ozola vai bērza zaru. Dažreiz zīmējums saistīts ar aizgājēja profesiju: mūzikas instruments, stilizēts telefona aparāts, grāmata vai kas cits. Mākslinieks A.Zelčs uzskata, ka labi izskatās neliels zīmējums – simbols. “Akmens nav papīrs, kur iederas grafika. Tas ir bezgaumīgi,” viņš norāda.
“Slāpes” akmeņkaļu darbi atšķiras, jo tajos var iekalt vai iefrēzēt reljefas formas, piemēram, ozollapas, sveci vai pīni. “Tā paplašinām piedāvājumu, jo reljefu kalumu maz izmanto. Zīmējumos pasūtītāji izvēlas rozes, kallas vai citus ziedus,” viņš stāsta. Kolēģi atzīst, ka kapakmeņi visur ir līdzīgi, tāpēc Sarkaņu pagastā ir, “ko skatīties un izvēlēties”.
Rīgā var pasūtīt fotogrāfiju porcelāna ovālā. Parasti tās pasūtījumu izdara akmeņkalis, kas izgatavo kapakmeni. Otrs veids ir fotogrāfiju iekalt kapakmenī. Protams, cenu nosaka darba izpildītājs. “Fotogrāfiju iestrādāt akmenī ir diezgan sarežģīti. Man ir gadījies, ka tikai trešajā reizē portrets izdodas. Galvaspilsētā tam izmanto lāzertehniku, bet šī iekārta ir dārga,” vērtē A.Zelčs.
Portretu kapakmenī “Slāpes” darbnīcā reti pasūta. Ja vēlas, tad to var izgatavot. Tāpat akmeņkaļi piedāvā izmantot granīta šķembu mozaīku, dažādu formu izzāģētus un izpulētus akmeņus apvienot, tā veidojot savdabīgus pieminekļus. “Bet tas, protams, ir diezgan dārgi, tāpēc ir maz cilvēku, kas tādu atļausies pasūtīt,” secina A.Lisovskis.
Piemineklis ir jākopj
Pieminekļu izgatavošanā nav modes. Gadu gaitā ir vērojamas atšķirības, bet tās ir maz manāmas. Turklāt akmens ir konservatīvs materiāls, ar ko nevar daudz eksperimentēt. Piecdesmitajos gados, kad bija grūtāk apstrādāt akmeni, izmantoja marmoru. “Šis materiāls ir piemērots Itālijai, bet ne mūsu klimatam. Tiesa, tas ir lētāks. Bet marmoram Latvijas ziemas ir pārāk aukstas un rudeņi pārāk mitri. Turklāt teksts ir jāiekrāso, un tas pēc gadiem ir jāatjauno. Tāpēc granīts ir vislabākais materiāls kapakmeņiem,” apgalvo A.Zelčs.
Viņš iesaka piemiņas akmens priekšpusi reizi gadā nomazgāt ar suku un veļas pulveri, un tad tas vienmēr būs kā jauns. Pārējā virsma var būt dabiska – apaugt ar sūnu vai ķērpjiem, bet uzrakstam ir jābūt salasāmam.
