Jaunalūksnes pagasta grāmatu lasītāju kluba “Dzērvīte” interesenti organizēja tikšanos ar Gulbenes rajona Tirzas pagasta rakstnieci Ievu Bērziņu.
Jaunalūksnes pagasta grāmatu lasītāju kluba “Dzērvīte” interesenti organizēja tikšanos ar Gulbenes rajona Tirzas pagasta rakstnieci Ievu Bērziņu. Tās laikā Kolberģa dramatiskais kolektīvs lasīja fragmentus no autores darba “Dālderkalns”, par ko klātesošie diskutēja.
Alūksnieši ar I. Bērziņas darbiem var iepazīties laikrakstā “Alūksnes Ziņas”, kur pirms neilga laika varēja lasīt romānu turpinājumos “Apsēstība”, bet pašlaik – “Tikai cilvēki”.
Autore raksta jau no 20 gadu vecuma. Viņa atzīst, ka darbu tematika ir dažāda. “Man nepatīk fantazēt. Man patīk, ja lasītājs jūt realitāti. Es jūtos parādniece to cilvēku priekšā, no kuriem “aizņemos” idejas, piemēram, dzīves situācijas,” saka I. Bērziņa.
Viņa uzsver, ka neviens nav mācījis, kā pareizi rakstīt. “Skolā man nepadevās matemātika. Bet, ja no kāda špikoju, tad pretī bija jādod uzrakstīti domraksti. Reiz, izdalot darbus, skolotāja, pasniedzot manējo, norādīja uz blakus kaudzīti un teica: “Un šos jūs arī varat paņemt.” Tā bija zīme, ka esmu atmaskota,” smej rakstniece.
“Tā nav grāmata, kur lasītājs vismaz vienā vietā neraud,” saka I.Bērziņa. Viņa savus darbus raksta rokrakstā, bet kritizēt dod ģimenes locekļiem. “Visvieglāk man ir rakstīt par medicīnu, jo labi pārzinu šo jomu. Bet lasītājam jau to arī vajag – lai viņš saprastu. Ja es pati nezinātu, ko rakstu, tad kā to saprastu mans lasītājs?” jautā I. Bērziņa.
Viņa norāda, ka pašlaik vēl neuzdrošinās rakstīt par vecākiem, jo nav pagājis tik ilgs laiks, lai varētu to darīt. “Vēl jūtu viņu tuvumu,” saka I.Bērziņa.
Darbā autore par darbu nedomā. “Tam domātas brīvdienas un vakara stundas. Gribētos rakstīt no pulksten 11.00 rītā, bet nevaru- jāstrādā. Jāatzīst, ka dusmas, aizņemtība un bads idejas neveicina,” viņa secina.
