Nelikumīgā vella dzīšana novada mežos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Dzenā nelabo un gāž kokus.
Nelikumīgā vella dzīšana novada mežos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Dzenā nelabo un gāž kokus. Tā neatļauti rīkojas gan īpašnieki, gan zagļi. Likuma sargi dzen pēdas velna dzinējiem. Vairumam izdodas izvairīties no atbildības. Dažus tomēr pieķer. Nu un tad? Cik ir tādu, kas saņem pelnīto sodu? Gaužām maz. Vaina mīkstajos likumos. Bet ne tikai. Velna dzinēji tā sajauc pēdas, ka i pats velns netiek vairs gudrs par to, kas ir kas.
Tā nu man ar gadījās. Kā tautas kalps nolēmu mesties šajā cīņā sabiedriskā kārtā un padzenāt tos vella dzinējus. Bruņojies ar palielināmo stiklu, bridu mežā. Un ko es tu ieraugu? Vella būšanu. Mežs nogāzts gar zemi, un turpat mežmalā trīs vīri stīvējas. Priekšnieks un divi vella dzinēji. Cits caur citu runā. Ka ne atklausīties. Eju droši klāt un jautāju tieši: “Ko te darāt, kas par ķīviņu?! Runājiet pa vienam!” Šie katrs atsevišķi sūdzas man un cits citu zākā. Un piesauc mani par liecinieku. Mežā koki nogāzti, bet vells viņu sazina, kam no tā ticis materiāls labums. Neviens jau bešā palikt negrib. Bet priekšnieks savukārt nevar uzņemties atbildību par šito vella mālēšanu, gar kuru šim neesot nekādas daļas.
Klausos un redzu: mežā cūkas lido. Nudien. Tādas ar ilkņiem, noaugušas mellu spalvu. Saku: “Redzat, puiši, ko esat panākuši. Patiesību esat tā sagrozījuši, ka zeme ar debesīm sajaukusies. Ko nu? Kā noskaidrosim dzīves īstenību? Kuru tad sauksim pie atbildības?” A šie tik maļ savu. Gribu pagriezties un iet projām. A man neļauj. Saka: “Tu, Anton, arī esi vainīgs.” Prasu: “Kāpēc?” A šie saka: “Ko jaucies pa vidu? Ko klausījies mūsu valodās. Tu esi vainīgs, ka tagad cūkas sākušas lidot. Tāpēc tev ir jāmaksā. Ekonomikas laikmetā par baltu velti no mums vaļā netiks.” Palieku mēms. Prasu, par ko un cik? Man atbild – 10 000. Un smīn ūsā.
Johaidī, es jums teikšu. Saku: “Nu, puiši, jūs jau pašu vellu varat izmānīt no meža laukā. Vai kāds brīnums, ka arī cūkas pēc vella stabules sākušas dancot?” Joks paliek joks, es šiem klārēju, bet kārtībai ir jābūt.
“Teiksiet vai ne man taisnību!” tā es uzstāju, bet jūtu, ka dūša sašļūk papēžos. Jo nu jau cūkas ne tikai lido, bet arī dzied putnu saldajās balsīs. Kā lakstīgalas. “Labi,” šie saka, “ja jau tā, tad nolaižam cenu līdz 100.”
Skatos, tie vella dzinēji jau savā starpā izlīguši, smaida, un šiem spārniņi dīgst – balti kā sniegs. Arī viņi sāk lidot. Riņķo ap mani un spēlē arfas. Domāju, ko nu darīt, naudas ta nava. Nesaprotu arī, par ko man jāmaksā. Ar vellu līgumu tak neesmu slēdzis.
Pametu skatienu pret Dieviņu, palīdzību lūdzot. Ieraugu pamatīgu raibu kuili, kas saulīti man aizsedzis. Uzsvilpju šim, piemiedzu ar aci. Un tavu brīnumu! Šis nolaižas. Lecu mugurā un laižos lapās. Lidoju pāri mežiem un raudu. Iznīkst. Vells kokus apēd. Kad tas mitēsies? Vai tikai tad, kad visi meži Latvijā būs no zemes virsas noslaucīti? Kā saka, par naudu pat velns danco. Nu ja.
