Mūsdienās: guļbūves ir ekskluzīvas un maksā dārgi.
Mūsdienās: guļbūves ir ekskluzīvas un maksā dārgi
Pirms gadiem desmit guļbūves tehnikā mēdza uzsliet gandrīz vienīgi pirtiņas. Taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas guļbūves ēkas samērā ātri atguva savu nozīmi celtniecībā.
Tāpēc tagad redzamas no baļķiem celtas arī dzīvojamās mājas, atpūtas kompleksi un sabiedriskās ēkas. Tām tagad pienākuši ziedu laiki. SIA “Apes koks” gatavo guļbūves, dārza mēbeles un zāģmateriālus. Firmas direktors Dzintars Raibekazs apgalvo, ka tā ir pieprasīta, bet grūti pārdodama produkcija.
“Guļbūves sākām gatavot pirms trim gadiem, bet tagad tā lieta ir jau nopietna. Vajadzīgas labas priedes, un par to piegādi slēdzam līgumus galvenokārt ar rajona iedzīvotājiem. Mūsu ražojumus pieprasa vietējā tirgū un ārzemēs. Senatnē tās bija izplatītas, jo koks mitekļu būvei bija vispiemērotākais. Mežā sacirta baļķus un cēla ēkas. Tagad guļbūves ir ekskluzīvas un tāpēc maksā dārgi. Protams, var pasūtīt arī lētāku būvi, bet tad nevar cerēt, ka tā būs laba,” skaidro Dz.Raibekazs.
Latvijā koku netrūkst, bet visizplatītākās guļbūvēm ir priedes un egles.
Tās ir sveķainas, tāpēc mazāk pakļautas puvei un trupei. Taču ir jāprot atlasīt stumbrus, kas nevērpsies un žūstot neveidos lielas plaisas. Pēc pasūtītāju vēlmēm izgatavo projektu dārza mājiņai, terasei, nojumei, pirtij vai citai ēkai, un tad top guļbūve.
No konkurences nebaidās
Kaimiņu – Valkas rajona Launkalnes – pagastā darbu sāks liela kokapstrādes firma, tāpēc mazajām zāģētavām var būt izejvielu trūkums.
“Paliks tie, kas gatavos sarežģītus izstrādājumus vai arī izmantos roku darbu. Bet vairums gateru būs jāslēdz. Daudzi tagad liekas stabili ražotāji, bet nevar zināt, kā būs rīt,” atzīst Dz.Raibekazs.
Viņš norāda, ka uzņēmēji nevar darbu plānot ilgam laika periodam, jo nepārtraukti ir jāseko valdības politikai un jābūt elastīgiem.
SIA “Apes koks” ir apmēram 50 strādnieku. Direktors uzsver, ka kokapstrādes speciālisti ar augstāko izglītību darbavietas neizvēlas Alūksnes rajonā. Viņi paliek galvaspilsētā un tās tuvumā.
“Galvenais ir, cik lielu algu, kādus darba un sadzīves apstākļus var nodrošināt. Turklāt speciālisti ir vajadzīgi modernos uzņēmumos, bet laukos tādu ir maz. Neesmu interesējies, bet domāju, ka pēdējos gados Lauksaimniecības universitātes beidzēji maz atgriezušies dzimtajā pusē,” vērtē Dz.Raibekazs.
“Apes kokā” vadošiem darbiniekiem ir augstākā, speciālā un profesionālā izglītība, bet zināšanas viņi nostiprina praksē. “Mūsu uzņēmumā cilvēki ir nodarbināti pēc vajadzības – vienu vai divas maiņas, reizēm iznāk strādāt arī sestdienās,” akcentē direktors. Tiek meklētas jaunas iespējas produkcijas noietam. Dz.Raibekazs saka, ka tagad mainījies kokapstrādes ražojumu tirgus.
Vajadzīgs dubults tarifs
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija daudz dzirnavu un elektrostaciju. Pēc kara daļu atjaunoja, bet 1970.gados likvidēja, jo bija uzbūvētas lielās spēkstacijas. “Tagad ir uzceltas vairāk nekā 100 mazās HES un pieteikta vēl citu būvniecība. Labas kvalitātes hidrobūvēm ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, ko var atgūt tikai ar dubultu tarifu par saražoto elektroenerģiju. Tāda samaksa ir astoņus gadus, bet HES stāvēs 20 līdz 30 gadu,” komentē Dz.Raibekazs.
Viņš norāda, ka citādi nebūtu iespējams atdot kredītu bankai. Mazās hidroelektrostacijas saražo apmēram četrus procentus elektroenerģijas no valsts patēriņa. Tas nav daudz, bet jāņem vērā, ka to iegūst tepat. “Ūdens nepiesārņo gaisu, un tā resursi atjaunojas. Tāpēc Eiropas valstīs par “zaļo” enerģiju ir speciāls tarifs,” viņš uzsver. Elektrostaciju atjaunošanā ienākumus ir guvuši ne tikai to īpašnieki, bet arī projektētāji, celtnieki un strādnieki. To apkārtnē ir sakārtota vide un atjaunoti bioresursi.
Dz.Raibekazs piekrīt, ka ir nepieciešams lielāks krituma augstums, tad ar to pašu ūdens daudzumu var palielināt jaudu. “Grūbes HES ūdens līmeņu starpība ir 7,28 metri. Tā ir moderna stacija, tāpēc augšpus un lejpus tai ir konstants ūdens līmenis. Stacijai ir satelīta pieslēgums, tāpēc HES darbu var pārraudzīt un vadīt ar datora palīdzību no attāluma,” lepojas Dz.Raibekazs. Tie ir garantēti ienākumi astoņus gadus, bet nav zināms, kas būs pēc tam. Līdzekļus attīstībā var ieguldīt, kad segtas vismaz trīs ceturtdaļas parāda. Jāņem vērā, ka iekārtu un būvju ekspluatācija arī prasa līdzekļus, kā arī jāmaksā īpašuma un peļņas nodoklis. Elektroenerģijas ražošanā nevar būt “kreisā prece”.
Ierīkos zivju dīķus
Grūbes HES ir ekskursantu iecienīta apskates vieta. Tur Vaidavas dolomīta krastos ir ne tikai skaista atpūtas vieta. Tajā var baudīt avota ūdeni, pasēdēt lapenē un aplūkot veco dzirnavu turbīnu. Gaidīti ciemiņi var ieskatīties arī telpā, kur darbojas hidroelektrostacijas turbīna.
“Pie ūdenskrātuves gandrīz vienmēr ir makšķernieki. Pats noķēru kilogramu smagu foreli, ko nosūtīju konkursam par “Henesi” balvu,” priecājas Dz.Raibekazs.
Šogad uzņēmums paredz lejpus stacijas upes krastā ierīkot zivju dīķu saimniecību. Savukārt Vaidavā apmēram kilometru garā posmā ir iecere radīt zivju saudzējamo zonu.
“Tā būs vieta, kur zivīm patverties un vairoties. Kad to būs vairāk, peldēs arī tālāk. Tāpat iespējams izveidot posmu licencētai makšķerēšanai,” viņš skaidro. Uzņēmējs apgalvo, ka makšķernieki ir neapzinīgi un neievēro makšķerēšanas noteikumus. Tāpēc vairāk ir jārūpējas par zivju resursu saglabāšanu.
