Kas tas par “riebuma fenomenu” – vajadzētu pētīt, kurā cilvēka attīstības laikā tas rodas.
6.
Kas tas par “riebuma fenomenu” – vajadzētu pētīt, kurā cilvēka attīstības laikā tas rodas. Šī sajūta ir ļoti nepatīkama un nepārvarama, tā ir kā alerģija un nebeidzas. Šinī laikā vēl gados jaunajai slimnīcai un tikpat jaunajiem darbiniekiem daudz svarīgākas par ikdienas darba jautājumiem likās liriskās un romantiskās jūtas. Katrs dzīves mākonis toreiz bija saules iekrāsots: mēs, slimnīcas meitenes, skraidījām pa ballītēm, braucām ekskursijās, meklējām draudzību un mīlestību. Pa vienai vien jaunās būtnes atrada savus iecerētos, taču nekad ciemā nedzirdēja runas, ka jauniņās slimnīcas darbinieces būtu atļāvušās plašāk, nekā pieņemts sabiedrībā atvērt savas sirdsdurtiņas. Arī es nebiju nekāds izņēmums. Kopš vidusskolas laikiem arī man bija draugs, kas zvanīja uz slimnīcu, kad man bija naktsdežūras, un mēs ilgi pļāpājām par visu ko. Pastā no viņa bieži pienāca vēstulītes ar pastmarkām, uz kurām bija balts balodis uz zila fona. Par to priekšniece Austra aizvien mani ķircināja: “Balodis šodien nav atrakstījis, laikam pametis.”
Ar šo, tā nosaukto “balodi”, trīs gadus pēc vidusskolas beigšanas arī apprecējāmies. Viņam jau skolā bija iepatikusies mana resnā, garā bize, ar ko es arī laikam izkonkurēju pārējās pretendentes. Paralēli ģimenes dzīvei turpinājās medicīnā iesāktais ceļš.
Divu gadu ilgā sanitāres prakse bija “nolauzta”. Saņēmusi labu raksturojumu no slimnīcas galvenās ārstes ar ieteikumu mani uzņemt Medicīnas institūtā, posos uz Rīgu atkal. Šoreiz arī mans “balodis” kārtoja iestāju eksāmenus mediķos un Likteņa ironija – viņu uzņēma, bet mani – nē. Pietrūka pāra balles. Izmisuma sajūta bija neaprakstāma, taču neveiksmi varēja saprast, strādājot es par maz biju “zubrījusi” fiziku un ķīmiju. Konkurss bija arī tagad liels. Ko darīt tālāk? Varbūt tas bija vieglprātīgi, bet drīz “balodis” mani veda uz dzimtsarakstu nodaļu. Mīlestības vīruss bija inficējis arī mūs. Sanitāres darbs bija mani norūdījis arī ģimenes dzīvei. Nekas jau nenotiek tāpat. Dzīvi vada likumsakarības, un iespaido arī nejaušības. Atkal kļuvu par rīdzinieci. Vīratēvs mani līdz turpmākajam pavērsienam iekārtoja Misiņa bibliotēkā pie grāmatu restaurēšanas. Arī grāmatas bija kā slimnieki – un nu es iemācījos ārstēt tās. Iemācījos ar cieņu izturēties pret grāmatu un redzēju, kā, atjaunojot sabirzušās lapas, drukātais vārds dzīvo otru mūžu.
3. Trakajiem likumus neraksta Vēlreiz cerēt uz veiksmi un iekļūšanu Rīgas Medicīnas institūtā es nespēju. Vai nu studijas Ļeņingradas Pediatrijas institūtā, kam atsaukušies vēl deviņi tādi paši neprātīgie latvieši, vai pieticīgā medicīnas māsas dzīve mūža garumā. Esmu izvēlējusies pirmo – Pēterpili. Četros gados, kas pagājuši no maniem sanitāres prakses laikiem, esmu apprecējusies, radījusi mūsu bērnu – meitiņu – un beigusi medicīnas skolu. It kā ne tik maz, tomēr esmu apsēsta ar ideju par ārsta profesiju. Vīrs jau mācās Rīgas Medicīnas institūtā, bērnam ir trīs gadi, un viņu solās audzināt un pieskatīt mani vecāki.
