Vienā no iedzīvotāju iecienītiem preses izdevumiem kāda intervējamā persona pauž uzskatu, ka Eiropas Savienība mūs te, Latvijā, uzskata par “plikiem, nabagiem un mazliet dumjiem”.
Vienā no iedzīvotāju iecienītiem preses izdevumiem kāda intervējamā persona pauž uzskatu, ka Eiropas Savienība mūs te, Latvijā, uzskata par “plikiem, nabagiem un mazliet dumjiem”. Tiek dots padoms nabadzības dēļ nesteigties ar zemes pārdošanu un iegūtos līdzekļus ātri neiztērēt sadzīviskām vajadzībām. Tomēr daļa laukos dzīvojošo ir noguruši no nemitīgās atgādnes, ka visur jābūt tā kā Eiropā – ar govīm angliski jārunā, modernizācijai jāsasniedz tik augsts līmenis, ka slaucenē summējas nevis piena litri, bet jau tetrapakās pildīta produkcija. Tāpēc viņi uzticas un, nezinādami savas zemes vērtību, to pārdod izmanīgajiem gandrīz par velti. “Labāk, lai kāds paņem tos tīrumus. Kļūstam vecāki, spēka nav, bet noraudzīties, ka viss iet postā, nepatīk. Vismaz būs nauda zāļu iegādei,” atzīstas pensionāri, kas līdz šim visu mūžu kopuši zemi. Ko tur noliegt, sāp viņiem sirds par notiekošo.
Bija laiks, kad cilvēki laukos neatlaidīgi sekoja televīzijā atspoguļotajām tiesas prāvām, kurās “augsti vīri” centās un joprojām cenšas pierādīt savu nevainību valsts mantas izsaimniekošanā. Tagad ļaudis par notiekošo tikai pasmaida. Pietiek viņiem šo cirka ākstību, kur galveno lomu spēlē nevis godīgums, bet tas, cik daudz, kuram un kad samaksāts. Kā citādāk to nosaukt, ja, piemēram, Armanda Stendzenieka lietā iesaistītais prokurors un advokāts pēc sēdes draudzīgi iekāpj vienā automašīnā un aizbrauc? Ja vieniem nauda līdzinās smiltīm, bet otri no agra rīta līdz vēlam vakaram cīnās par katru santīmu. Visvieglāk ir norādīt sākt ražot kaut ko netradicionālu, būvēt modernas fermas, simtiem hektāros sēt labību, piebilstot, ka tikai tie, kas tā rīkosies, iekļūs Eiropā.
Arī tuvojošās partiju “sporta spēles” laukos cilvēki gaida ar klusu ironiju, neticot solījumiem par zelta un pārticības laikiem un likumu grozīšanu. Daudzkārt tas darīts, pārdarīts, bet cerēto rezultātu nav. Nav tikai tāpēc, ka vieni šos likumus cenšas strikti ievērot tiešajā darbā, bet otri vadās pēc principa – kā gribu, tā daru, jo gan jau aizmaksāšu. Saprotu, katram savs darbs. Pats vien, cilvēk, esi vainīgs, ja neesi spējis “izsisties” līdz Saeimas namam, ja neesi pateicis īstos vārdus vai bijis klāt īstajā brīdī. Visi nevar būt karaļi. Jābūt arī pavalstniekiem. Tikai būtiski, cik tālu sniedzas valdošo amatpersonu skatiens. Pagastos ļaudis vēlas, lai tas neapstājas tikai pie modernām ražotnēm un kabinetiem, bet saskata arī to, cik trūcīgi dzīvo cilvēki, kuri nav muļķi, kā uzskata Eiropas Savienībā, tikai visu mūžu viņu attiecības ar valsti ir bijušas godīgas. Žēl, ka to nav sapratuši un joprojām nevēlas saprast tie,kam tas būtu jādara.
