Jaunalūksnes pagasta “Jaunputrenē” jau kopš 18. gadsimta ir dzīvojuši Harija Nestora senči.
Jaunalūksnes pagasta “Jaunputrenē” jau kopš 18. gadsimta ir dzīvojuši Harija Nestora senči. Tie nopirka zemi apmēram 50 hektāru platībā, un tagad tā ir viņa īpašums. 1990.gadā H.Nestors no Anglijas atgriezās Latvijā, lai atjaunotu un iekoptu izpostīto saimniecību. Svešumā nopelnītie līdzekļi devuši iespēju izveidot skaistu lauku sētu.
“Otrā pasaules kara ceļi mani – jaunu lidotāju – aizveda uz Poliju un pēc tam uz Angliju. Draugi aizbrauca uz Ameriku, bet man negribējās tik tālu doties prom, jo drīz taču vajadzēs atgriezties mājās. Anglijā strādāju tērauda rūpniecībā un vakaros mācījos augstskolā. Apguvu datorinženiera specialitāti, biju eksperts šajā nozarē un labi pelnīju. Bet sākums bija grūts, jo latviešus uzskatīja par fašistiem. Iemācījos angļu valodu un ieguvu izglītību, kas palīdzēja ieiet vietējā sabiedrībā,” atceras Harijs.
Priecājas par dabas atmodu
Katru gadu līdz ar siltākām dienām viņš brauc šurp. Vienīgais kaimiņš “Jaunputrenei” ir Dievs. Tuvākajā apkārtnē citu māju nav. No vairāk nekā 30 hektāru meža iegūst kokmateriālus. Tāpēc mājas telpu sienas un griesti ir no priežu un egļu dēļiem. “Man jau ir vairāk par 70, tāpēc māju uzdāvināju dēlam. Bet viņš strādā un atbrauc tikai, kad ir brīvs. Šopavasar ieradāmies te kopā un 13 dienas gājām īstā latviešu pirtī,” saka H.Nestors. Viņš ir dzimis un audzis istabā, kur tagad dzīvo “Jaunputrenē”. Tāpēc saikni ar šo vietu izjūt sevišķi spēcīgi. Harijs uzsver, ka viņa dzimtene ir viena no brīnišķīgākajām vietām pasaulē. “Šonedēļ mostas daba Latvijā. Tas ir viens no pasaules brīnumiem, jo vienā dienā ir vēl auksts un otrā – jau viss zaļš. Nekur citur tas tik ātri nenotiek,” lepojas saimnieks. Apkārtnē ziedēs vizbulītes un smaržos orhidejas. Dīķī peldēs pīles, divas jau ir ieradušās.
Stāda ozolus un ābeles
Pirms četriem gadiem Harijs iestādīja 55 000 koku, bet pāris mēnešu nelija, un tie nokalta. Viņš to vietā stādīja jaunus. Tīrumā iedēstīja 1400 ozolu, ko ekskursanti brauc skatīties. “Mani ozoli vēl ir mazi, bet šo koku birzis acīmredzot citur nav. Pēc simt gadiem tie nebūs milži, bet augs. Pats tos lielus neredzēšu, arī dēls ne, bet mazbērni jau varēs priecāties. Tāpēc stādīšu vēl ozolus. Tiem būs zīles, ar ko mielosies meža cūkas un vāveres,” akcentē Harijs. Viņš ir arī kaislīgs medību cienītājs, bet labprātāk šauj garām zvēriem un putniem. Pērn pie mājas iestādīja ābeles un ķiršus. Arī šajā pavasarī viņš pavairos stādījumus vismaz par 2 000 kociņiem. H.Nestors cīnās ar alkšņiem un krūmiem, kas pārņem platības, un meliorē zemi. Viņam patīk izdomāt kaut ko neparastu. Harija iesēto saulespuķu lauku brauca skatīties daudzi. Sēklas tika putniem.
Lielāko mūža daļu viņš ir pavadījis Anglijā un atzīst, ka ir ieguvis šīs tautas domāšanas veidu. Ja cilvēkam ir nauda, tad var nopirkt pat karalienes pili, ja to pārdod. Krievijas eksprezidenta Borisa Jeļcina mazdēli un arābu karaļu dēli mācās prestižās angļu skolās, jo viņi to var atļauties. “Tas būtu šausmīgi, ja ārzemnieki izpirktu Latvijas zemi. Pašlaik tā ir tik lēta, ka pat es ar savu pensiju varu iegādāties. Latviešiem vajadzētu turēties pie savas zemes. Un tas ir jādara neatkarīgi no likumā atļautā vai aizliegtā,” uzskata H.Nestors. Tagad daudzi apgalvo, ka lauksamniecībai nav nākotnes. Harijs apgalvo, ka tie ir maldi, jo ir tikai viena lieta pasaulē, ko nevar pavairot – tā ir zeme.
Atstās bērniem un Latvijai
“Jaunputrenes” saimnieks vairāk mīl Latvijas zemi nekā tās cilvēkus, jo tie viņa vērtējumā 50 gados ir mainījušies. Kad Harijam vajadzēja doties svešumā, tie bija mīļāki un aizstāvēja cits citu. “Biju pārsteigts, ka pēc atgriešanās mani nepieņēma. Bet es vienmēr esmu lepojies, ka esmu latvietis. Radi teica, ka esmu slims un jāārstējas, ja domāju te iekopt saimniecību, kur pa ziemu nedzīvoju. Tomēr tagad māja ir gandrīz atjaunota. Ir saimniecības ēkas un pirts, arī dīķis izrakts. Tas ir mans darbs ne tikai savā, bet arī Latvijas labā,” atzīst H.Nestors. Viņš ir devis iespēju meitai un dēlam iegūt pasaules labāko izglītību. Tagad viņiem ir labs darbs un tie ir pilnīgi nodrošināti.
Pirms četriem gadiem H.Nestors savām rokām Anglijā uzcēla māju jūras krastā, jo katram tas ir jāizdara. Tāpat ir jāuzraksta grāmata un jāizaudzina bērni.
Dēls Andrejs iedevis tēvam magnetofonu, lai ieraksta atmiņas un dzīves atziņas, ko pēc tam varēs pierakstīt latviešu un angļu valodā. Harijs ir pārliecināts, ka Latvijai nav citas izejas kā iestāties Eiropas Savienībā, jo nevar pastāvēt viena pati tik maza valsts. Tomēr sešus septiņus gadus latviešu zemnieki nevarēs konkurēt, jo noteikumi jaunajām dalībvalstīm būs citādi – tām subsīdijas palielinās pakāpeniski. “Drīzumā visām valstīm subsīdijas būs mazākas kā tagad. Protams, var mēģināt panākt kaut ko vairāk. Bet atbilde var būt – nē, un ar to ir jārēķinās,” norāda H.Nestors. Ja nepiekritīs nosacījumiem un neies savienībā, neviens ES par to neskums.
