Laikraksta “Alūksnes Ziņas” birojā viesojās Jānis Žīgurs no Alsviķu pagasta un atnesa senlaicīgu degvīna glāzi, kas ir zilā un gaiši brūnā krāsā ar interesantu puķes zīmējumu, un zilu cukurtrauku.
Laikraksta “Alūksnes Ziņas” birojā viesojās Jānis Žīgurs no Alsviķu pagasta un atnesa senlaicīgu degvīna glāzi, kas ir zilā un gaiši brūnā krāsā ar interesantu puķes zīmējumu, un zilu cukurtrauku. Viņš apgalvoja, ka no glāzes dzērusi mācītāja Ernsta Glika audžumeita Katrīna I, bet cukurtrauks esot piederējis viņa vecmāmiņai.
“Zinu, ka Ernstam Glikam šogad ir 350 gadu jubileja, tāpēc nolēmu atsaukties. Varbūt manis glabātie priekšmeti var kādam noderēt,” stāsta J. Žīgurs.
“Glāzīte ir piederējusi Olgai Krauzei, kas to savukārt nodevusi Laimītei Bērziņai. Diemžēl abas sievietes jau ir mirušas. Laimīte pirms nāves to atdāvināja man.
Viņa pastāstīja, ka no senlaicīgās glāzes, kas ir apmēram 300 gadu veca, dzērusi Katrīna I, kad braukusi no Krievzemes viesos pie audžutēva. Kādās viesībās viņa to esot atdāvinājusi pretimsēdētājam,” stāsta J. Žīgurs. Viņš atzīst, ka diemžēl nezina, kā glāze nokļuvusi pie Olgas Krauzes, bet pie viņa tā atrodas apmēram trīs gadus.
Savukārt vecmāmiņas cukurtrauks ir ražots apmēram 1882.gadā. “Tolaik cilvēkiem dāvināja cukurtraukus, lai būtu salda dzīve,” saka J. Žīgurs. Viņš ir ar mieru priekšmetus atdāvināt cilvēkiem, kas tos saglabās.
Aicinājām Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja direktori Aiju Grīnvaldi novērtēt senlaicīgos dārgumus. “Kad notika Marienburgas cietokšņa ieņemšana un saņēma gūstā visus vietējos iedzīvotājus, kā arī garnizona kareivjus, gūstekņus aizveda uz Krieviju. Nav nevienas vēsturiskas ziņas, ka Katrīna I pēc tam būtu viesojusies Alūksnē,” komentē A. Grīnvalde.
Viņa uzsver, ka Katrīna I gan esot lūgusi atļaut uz Krievzemi viesos pie viņas doties radiniekiem. “Ir dokuments, kur Rīgas pilsētas mērs atskaitās par iztērētajiem līdzekļiem, lai Katrīnas I radus aizsūtītu uz Krievzemi.
No 1978.līdz 1982.gadam Alūksnes Pilssalā veikti arheoloģiskie izrakumi, bet neviena stikla lauska cietoksnī netika atrasta. Ir tikai keramikas lauskas,” saka muzeja direktore.
Viņa piekrīt, ka cukurtrauks varētu būt ražots 19.gadsimta beigās. “Nesen muzeja rīcībā nonāca līdzīgs cukurtrauks, tikai balts,” norāda A. Grīnvalde.
“Ir daudz skaistu leģendu. Arī šī ir jauka, bet nav zināms, vai patiesa. Diemžēl neesmu eksperte, lai pateiktu, vai šis izstrādājums ir raksturīgs 18.gadsimtam. Tāpēc leģendas noskaidrošanu turpināsim Latvijas Vēstures muzejā, kur ir speciālisti par stikla izstrādājumiem.
Es varētu noteikt marķētas produkcijas laiku, bet uz šīs glāzes nav pat autora paraksta. Tas man šķiet dīvaini, jo tolaik māksliniekiem bija raksturīgi atstāt savu autogrāfu uz darba. It īpaši, ja tas bija roku darbs,” apgalvo A. Grīnvalde.
