Nākotnē saskare ar medicīnas jautājumiem notika, kad man bija deviņi gadi.
2.
Nākotnē saskare ar medicīnas jautājumiem notika, kad man bija deviņi gadi. Mamma gaidīja manu brālīti. Es tolaik zināju, kur šis noslēpums ķermenī noglabāts. Par to mani informēja mamma, un es biju atradusi vecāku skapja atvilknē mazu grāmatiņu “Sievietes higiēna” un paslepšus izpētījusi, protams, daudz ko saprotot pa savam prātam. Kad bija mammai pienācis laiks laist bērnu pasaulē un sākās pirmās sāpes, mani tēvs sūtīja ar velosipēdu uz divus kilometrus attālo medicīnas punktu pēc vecmātes, kas tad arī zināšot, kā rīkoties tālāk. Biju dzirdējusi, ka tādas sāpes, kas jāpārcieš, bērnu dzemdējot, beidzas tad, kad pārgriež nabas saiti. Tad nu es tā arī, aizelsusies no brauciena, teicu vecmātei Šabrakai: “Lai mammai tās mokas beigtos, jums jābrauc un jāpārgriež nabas saite.” Viņa bija izbrīnījusies un vaicāja, vai tad bērns esot jau piedzimis un kāpēc viņa nav meklēta agrāk. Ar kādu transportu viņa tika līdz mūsu mājām, nezinu. Tikai vēlāk, kad mammu aizveda uz Cesvaines slimnīcu, Šabrakkundze mūsu mājas pagalmā man izstāstīja par nabassaiti un tās nozīmi un teica, ka esot viņu gauži nobiedējusi. Tās bija manas pirmās zināšanas dzemdniecībā.
Bet pirmā ķirurģiskā “operācija” bija šāda: vecākajam brālim tolaik bija divi gadi. Vecāku nebija mājās, un es biju aukles lomā. Zeperis, kūleņojot pa kādu grāvi, iedūra pierē virs pašas deguna pamatnes sarūsējušu naglu. Kas atlika man? Vai nu nobīties un laist ļekas vai rīkoties. Saņēmu drosmi un izrāvu vismaz centimetra dziļumā iedurto rūsekli. Puika laikam no pārbīļa pat nebrēca. Pie cita “ārsta” zēnu nevedu. Zināju, ka uz brūcēm lej jodu dezinfekcijai – tā arī izdarīju. Nu gan atskanēja brēcieni. Labi, ka neizplaucēju puikam acis! Tālāk par medicīnu es sāku interesēties jau apzināti. Skolā sanitārais pulciņš, spēles ar draudzenēm dakteros. Kad tēvs kāva cūku, pie asiņu trauka turēšanas es nebiju piedabūjama, jo nebiju tendēta uz vardarbību. Mana interese sākās tad, kad varēja apskatīt lopiņa iekšējos orgānus.
“Cilvēks arī ir uzbūvēts gandrīz tāpat kā cūka,” tēvs izskaidroja, kas ir kas. Viņš bija beidzis Ļeņingradas Leshafta fizkultūras institūtu un mācījies cilvēka anatomiju. Mājās bija bieza cilvēka anatomijas grāmata, kuras autors, kā atceros bija Lisenko. Man noderēja arī grāmata. Nu es sapratu, cik cilvēks ir komplicēta būtne, un mana interese par šo dabas veidojumu nerimās arī nākotnē. Kad beidzu septiņklasīgo pamatskolu, arī vecāki nolēma, ka manām tālākajām mācībām jābūt mērķtiecīgām, un ilgi mēs neprātojām.
