Man nesen bija saruna ar mācītāju par ticību, Dievu, cilvēka dzīves mērķi un baznīcu.
Man nesen bija saruna ar mācītāju par ticību, Dievu, cilvēka dzīves mērķi un baznīcu. Tā bija nejauša saruna, bet pārdomas pēc tās manī virmo vēl joprojām.
Es neapsmeju, nenosodu, nenicinu cilvēkus, kas katru svētdienu apmeklē baznīcu. Vienkārši es uzskatu, ka uz baznīcu nav jāiet ik nedēļu. Tāpat nav jāiet arī modes pēc tikai Ziemassvētkos un Lieldienās. To ir jādara tad, kad ir vēlme turp doties. Man ir savs Dievs, kam es ticu, kam lūdzu palīdzību un grēku piedošanu. Es nezinu, vai viņš ir katoļu, luterāņu vai pareizticīgo Dievs. Viņš ir mans Dievs, uz kuru varu paļauties.
Mācītājs uzsvēra, ka pasaulē esot divas lietas – labais un ļaunais. Vidusceļa neesot. Līdz ar to ticīgie pēc nāves nonāk debesu valstībā, bet neticīgie – ellē. Es neesmu kristīta, es neesmu ticīgā, līdz ar to pēc nāves vārīšos pekles katlu ugunīs. Un es tāda nebūšu vienīgā, jo ir daudz cilvēku, kas nav ticīgi. Manuprāt, jebkurš cilvēks, lai arī viņš ir neticīgs, var nokļūt debesīs ar saviem labajiem darbiem, ko veicis uz zemes.
Tajā pašā laikā ir daudz patiesu lietu, ko māca grāmatu grāmata Bībele un sludina mācītāji. Desmit Dieva baušļos vien ir paslēptas daudzas dzīves pamācības: “Tev būs godāt savu tēvu un māti. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.” Ja visa cilvēce tos ievērotu, kas tā būtu par zelta dzīvi! Nebūtu slepkavu, laulību pārkāpēju, zagļu un nodevēju.
Baznīca sludina, ka ir četri vislielākie grēki: ar nodomu izdarīta slepkavība, sodomiešu (netiklības) grēks, nabagu, bāreņu un atraitņu apspiešana, strādniekiem nopelnītās algas aizturēšana. Tam es varu piekrist, bet ausīs skan mācītāja vārdi: “Visus nabagos mēs nevaram padarīt bagātus.” Esot arī septiņi galvenie grēki: lepnība, skopums, nešķīstība, skaudība, negausība (pārmērīga ēšana un dzeršana), dusmas un kūtrums. Savukārt trīs vislabākie darbi – lūgšana, gavēšana un dāvanu došana trūcīgajiem.
Ir Lieldienas, un atkal ļaužu bari – ticīgie un neticīgie – dosies uz baznīcu. Patiesībā tagad dievnama apmeklējums ir kļuvis par modes lietu. Ziemassvētkos, kad dzima Jēzus Kristus, un Lieldienās, kad viņš augšāmcēlās, baznīca mudž no cilvēkiem. Es nezinu tam izskaidrojumu, bet vai kādam ir tiesības nosodīt tos, kas baznīcu apmeklē tikai divreiz gadā?
