Suņa gaudas, ko viņš reizēm palaida krēslas stundās, atgādināja cilvēka raudas, un tas bija neizturami.
110.
Suņa gaudas, ko viņš reizēm palaida krēslas stundās, atgādināja cilvēka raudas, un tas bija neizturami. Par laimi, istabā gaudošana nenotika. Klusējot tad mēs sērojām abi. Dažādas tikai bija šīs mūsu jūtu izpausmes. Manī pārsvarā valdīja sērīgas dusmas par Toma pārinodarījumu. Šaustīju sevi par to, kā es pieļāvu. Suns savukārt jutās tikai pamests, un dusmu vietā viņa galvā valdīja skumjas. Jau vienreiz, saimnieka pievilts, viņš bija pieķēries jaunajam saimniekam, un nu šis jaunais pavēlnieks viņu bija pametis liktenim. Nu mēs tik bieži bijām vieni, un es atkal jutu depresijas auksto elpu. Varbūt jālūdz kādam medniekam Spuli nošaut? Lai suns saņem savam saimniekam piespriežamo sodu!
Pašai man jāsagatavo sauja miega zāļu un jāizmieg uz garu, garu nakti. Tad mani pēkšņi pārņem bailes, kā to pārdzīvos vecāki, kas vēl dzīvi. Vai es to drīkstu nodarīt saviem bērniem? Kur ir izeja? Varbūt atkal jāvēršas pie ārsta? Šoreiz depresīvajam stāvoklim bija iemesls. Pārdomāju savu un Tāļa kopdzīvi: gandrīz divdesmit kopā dzīvotie gadi nemaz nebija tik tukši, kā man bija licies pēdējos gados. Atcerējos mūsu Augstos kalnus sēņu mežā. Tagad mēs sēdējām katrs uz savas kraujas malas. Taču Augstie kalni bija mūsu pagātnē. Kad tur ziedēja mūsu virši un baltā sūna bija tik mīksta, un Tāļa rokas, man segu meklējot, gādīgi apskāva manus plecus. Es sāku sildīties tālo atmiņu atblāzmā. Dzīvi ar Tomu es centos no atmiņas izsvītrot, lai gan reizēm murgainajā miegā šīs vīzijas tracināja. Es sajukšu prātā, un atmiņu juceklis mani nožņaugs. Cik ilgi var sēdēt ar bezdarbībā nolaistām rokām? Pēkšņā apskaidrībā es pielecu kājās. Ja es tūliņ kaut ko traku neizdarīšu, es par sevi negalvošu. Ja es nepiezvanīšu Tālim, no kura es oficiāli pat neesmu šķīrusies, citreiz es to varbūt vairs neizdarīšu. Ja tā nenotiks, es sajukšu prātā. Drudžainā steigā sameklēju piezīmju grāmatiņā viņa mobilā telefona numuru. Kā viņš to uzņems? Ko lai saku? Paštaisnībai vairs nav vietas, tā ir pārogļojusies un izplēnējusi. Zvanu! Pēc īsa mirkļa viņš mani dzird: “Klausos!” Tā viņš aizvien atsaucas saviem biznesa partneriem.
“Tāli!” es iesaucos skaļāk nekā vajadzētu. Tad elsas aizžņaudz manu rīkli: “Man ir slikti!” Tas ir viss, ko varu pateikt.
“Kur tu esi?” Tālis arī nedabīgi skaļi iesaucas.
“Saulstūros, mājās!” es beidzot izdvešu.
“Pēc pusstundas es būšu. Tikai nedari nekādas muļķības, viss būs labi!” Klausulē vēl kādu brīdi ir klusums. Tāls, mūžīgs klusums.
Ja mani tagad kāds redzētu, tad uzzinātu, ka tā laikam izskatās izmisis cilvēks. Nu esmu atvērusi asaru slūžas. Ak, Dievs, cik labi ir raudāt! Smagums no manas dvēseles tek un tek. Es pat neatjēdzu slaucīt šo sāļo straumi. Man nav neviena cita žēlotāja, vien Spulis skatās šinī raudu monologā. Pēkšņi arī suns laiž vaļā savas gaudas. No tām es iztrūkstos. Tik tālu nu esmu, ka pieļauju duetu ar suni. Atliek tikai nomesties četrrāpus, tad mēs būtu līdzīgi. Varbūt suns ir par mani gudrāks? Liekas, ka laiks ir apstājies un kā mākonis pacēlies virs Saulstūriem. Iztrūkusies no mūsu dueta es aprimstu pēkšņi un pašai negaidīti. Uz savu Saulstūru māju taču brauc Tālis. Es negribu, lai mani redz šādā stāvoklī. Es taču varu saslieties! Taču tam neiznāk daudz laika; mašīnas prožektori lielā ātrumā nospīd gar mājas stūri. Mirklis, un Tālis vērs durvis. Vairākus gadus viņa vīrieša aizvainojums neļāva spert kāju pār šo slieksni. Tātad neesmu vienaldzīga. Varbūt manu zvanu viņš ir pat gaidījis?
