Visbiežāk šādu jautājumu sev uzdod cilvēki pēc 40. Iespējams, ka par to nākotnē būs spiesti domāt mūsu bērnu bērni.
Visbiežāk šādu jautājumu sev uzdod cilvēki pēc 40. Iespējams, ka par to nākotnē būs spiesti domāt mūsu bērnu bērni.
Kamēr liela sabiedrības daļa visu, kas saistīts ar internetu un jaunajiem medijiem, uztver ar aizdomām, šodienas jaunā paaudze nešaubās, ka dzīve bez datora – tas ir nenopietni. Viņi vairs neuzskata, ka tas ir “cool” – dators viņu uztverē ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa.
Uztraucas par autismu
Pieaugušie plašajā pasaulē pamanījuši, ka izcili programmētāji, matemātiķi un fiziķi ir nedaudz dīvaini – koncentrējas uz tehniskiem sīkumiem, bet nepievērš uzmanību globālām lietām.
Zinātnieki domā, ka daļa šo cilvēku viegli sirgst ar autismu (psiholoģisks stāvoklis, kam raksturīga noslēgšanās sevī, ierobežota komunikācija ar ārpasauli).
Mediķus raizē arī fakts, ka pasaulē saslimstība ar šo diagnozi daudzviet palielinājusies līdz pat 20 reizēm, bet nekur tā nav tik biedējoša kā slavenajā Silikona ielejā, kur atrodas moderno tehnoloģiju kompāniju mītnes. Zinātnieki izteikuši pieņēmumus, ka bērna autisms varētu būt saistīts ar vecāku profesiju, jo liela daļa, kas gūst panākumus eksaktajās zinātnēs, ar šo kaiti slimo vieglā formā, bet viņu pēcnācēji to pārmanto daudz smagākā. Tas rosinājis žurnālu “Wired” veikt pētījumus, vai programmētājiem Silikona ielejā nav sākusies autisma epidēmija.
Latvijas vēl gan tālu no šīm problēmām. Pie mums vairāk runā par atkarību no datora, tā piedāvātajām spēlēm. Varbūt jautājums par autismu vai tā vieglāko formu – Aspergera sindromu – kļūs aktuāls mūsu bērnu bērniem? Pērn strauji audzis reflektantu skaits, kas pieteikušies informācijas tehnoloģiju studijām. Latvijai un pasaulei trūkstot šādu speciālistu, turklāt tas esot perspektīvi. Tiesa, no IT aprindu cilvēkiem jau dzirdami pirmie stāstiņi par “mirušiem” cilvēkiem, kas laiku pavada, blenžot ekrānā, nesarunājoties, ja staigā, tad ar tukšu skatienu. Arī viens no IT studentiem atzīst, ka datori ir bezpersoniska un bezjūtīga nozare. Tur nav foršu lietu, nav ko stāstīt.” (“Diena”, 2001.g. 18.augusts)
Latvijā citas problēmas
Pagājušais gads pasaules datorindustrijas vēsturē bijis “melnākais”, bet Latvijā – viss pretēji. Lai gan cenas datortehnikai joprojām turpina samazināties, pērn par aptuveni astoņiem procentiem palielinājies nozares apgrozījums. Kā prognozē speciālisti, tendence turpinās attīstīsies arī šogad.
Tas nozīmē, ka vizualizēsies ne tikai bizness, bet arī vienā otrā mājā vecāki pakļausies pusaugu bērnu nebeidzamajām vaimanām par atpalicību un neizglītotību un lūkos atrast iespēju datoru iegādāties. Pusaudžu pārmetumus bremzē zemā pirktsspēja, tomēr cerību vieš centrālajā presē izskanējusī doma par iespējamo straujāku datoru izplatību. “Šādi savulaik strauju attīstību panāca gan Skandināvijas valstis, gan Igaunija,” tā 11.februāra “Dienā” raksta Gints Feders.
Nedienas ar internetu
Ja mājās ir dators, agrāk vai vēlāk aktuāls kļūs arī internetpieslēgums. Par izdevīgāko atzītais pastāvīgais pieslēgums ar abonēšanas maksu Latvijā joprojām ir teritoriāli ierobežots, jo pieejams tikai vietās, kur pieslēgumfirmām izveidota attiecīga infrastruktūra vai nodrošināts optiskā kabeļa tīkla pārklājums. Pašlaik pastāvīgā pieslēguma pieejamību jebkurā Latvijas vietā nespēj nodrošināt pat monopolists “Lattelekom”. Šo faktu dēļ par nopietnu konkurenci cenu un firmas izvēles ziņā runāt nav vērts. Tie, kas īpaši kāro pieeju globālajam tīmeklim, aprobežojas ar iezvanpieeju. Tā gan izmaksā padārgi (četri santīmi minūtē), turklāt interneta izmantošanas laikā jūsu tālrunis būs vienmēr aizņemts, bet nav nepieciešamības slēgt jebkādus līgumus.
Ja iepriekš reģistrēsieties pie internetpakalpojumu sniedzēja un esat 700. līnijas numuru lietotājs, iezvanpieejas izmaksas iespējams samazināt līdz vienam vai diviem santīmiem minūtē.
Būt vai nebūt jautājums
Bēgot no autisma, viegli iekrist aprobežotības grāvī. Vienīgais, ko ar šo frāzi vēlējos pateikt, ir vecā labā patiesība: kas par daudz, tas par skādi. Tomēr, lai ietu jaunu tehnoloģisko atklājumu virzienā, cilvēcei acīmredzot nepieciešami arī šādi “viegli sirgstošie”. Vai gan citādi mēs varētu runāt par iespējām nākotnē datorpeles vietā izmantot smadzenes, jo ierīce spēj uztvert visu, ko tu iedomājies.
Jau reāls izgudrojums ir pildspalva, kas ieprogrammēta just atšķirību starp dažādām virsmām. Zinātnieki te velk paralēles ar nākotnes skalpeli, kas izgriež tikai vēža audus, apstājoties pie veselajiem.
“Kurp ej, cilvēce?” ir retorisks jautājums. Jauno ignorēt nav gudri, bet iedziļināties tajā jāvar ar mēru – varbūt šī ir nākotnes cilvēka sabalansētības formula?
