Rakstu pēc Mārītes Dzenes informācijas “Būs tiesa par maksātnespēju” publikācijas 19.februāra laikraksta “Alūksnes Ziņas” numurā.
Rakstu pēc Mārītes Dzenes informācijas “Būs tiesa par maksātnespēju” publikācijas 19.februāra laikraksta “Alūksnes Ziņas” numurā.
Pamatojoties uz ekonomikas ministra Aigara Kalvīša apgalvojumiem, tajā teikts, ka Privatizācijas aģentūra nav varējusi ar mani vienoties par valsts mantas izpirkšanas cenu privatizējamajā komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcā Alūksnē. Vēlme saglabāt senču veidoto uzņēmumu man lika iejaukties šajā procesā.
Kad 1995.gadā atjaunoja manas mantinieces tiesības uz šo īpašumu, es parakstīju dokumentu, kur apliecinu, ka esmu ar mieru izpirkt valsts mantu par 123 151 latu, un šī summa nekad nav tikusi apstrīdēta. Tā neradās pēc manas vai valsts institūciju vienošanās, bet balstījās uz detalizētu uzņēmuma izpēti. Pēc tam esmu rakstījusi vairākus iesniegumus, lai ar mani slēdz valsts mantas izpirkuma līgumu. Viss beidzās ar lēmumu manu prasību noraidīt. Arī apelācijas sūdzība netika virzīta tālāk, jo nebiju laikā nomaksājusi valsts nodevu – piecus latus. Tiesa aizmuguriski, bez manas un advokāta piedalīšanās, Privatizācijas aģentūras labā piesprieda maksāt 75 latus, ko atvelk no manas pensijas.
Kas attiecas uz vienošanos, no manas puses ir bijuši kompromisa piedāvājumi 1997.gadā, kad biju sameklējusi vācu partnerus. Viņi apskatīja uzņēmumu, bija ar mieru pārņemt parādu saistības (127 000 latu) un investēt vienu miljonu vācu marku. Privatizācijas aģentūra ignorēja šo priekšlikumu tāpat kā citus. Nolemts atzīt uzņēmumu par maksātnespējīgu. Bet kādēļ tad izsludināja privatizāciju, ja neņem vērā privatizācijas priekšlikumus? Kā zemes īpašniece esmu ieinteresēta, lai uzņēmums darbotos. Maksāju zemes nodokli, bet par uzņēmuma nomu man nemaksā, lai gan saskaņā ar līgumu un tiesas spriedumu šī summa būtu jāpiedzen.
Ekonomikas ministram vajadzētu saprast, ka uzņēmumam, samazinot ražošanas līdzekļu vērtību, samazinās spēja parādus atdot. Ministra un Privatizācijas aģentūras dokumentos brīnumaini mainās ražošanas līdzekļu vērtība. 1995.gadā – 126 657 lati, bet 2001.gada septembrī privatizēt gribētājiem piedāvāja par 3000 latiem, vienlaikus parādu summu uzrādot 396 000 latu. Lai aizbaidītu pretendentus? Ceru, ka manā dzimtajā pilsētā ir cilvēki, kas spēs rast atbildes uz šo jautājumu.
