Galvenie sociālās palīdzības veidi ir sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, materiālā palīdzība.
Galvenie sociālās palīdzības veidi ir sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, materiālā palīdzība.
Sociālā aprūpe
Sociālās aprūpes pakalpojumi ir palīdzība cilvēkiem, kam ir objektīvas grūtības sevis aprūpēšanā. Šie pakalpojumi attiecas uz tādām cilvēku grupām kā vecie ļaudis, invalīdi ar fiziska vai garīga rakstura traucējumiem, bērni invalīdi, bāreņi. Sociālās aprūpes pakalpojumus ir iespējams saņemt mājās, dienas centros un ilgstošas aprūpes institūcijās (pansionātos, bērnunamos un citur). Beidzamajos gados parādās jaunas sociālās aprūpes formas, piemēram, servisa dzīvokļi, audžuģimenes.
Aprūpe mājās ir pašvaldību sniegts sociālās palīdzības pakalpojums, kas cilvēkiem, kuru spējas pašiem sevi aprūpēt ir ierobežotas, dod iespēju palikt savās mājās un dzīvot ierastajā režīmā. Šo pakalpojumu var saņemt cilvēki, kas vecuma vai veselības dēļ nespēj veikt pašaprūpi un ikdienas mājas darbus, kā arī bērni invalīdi vai pieaugušas personas ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem, kam ģimenes locekļi objektīvu apstākļu dēļ nespēj nodrošināt nepieciešamo aprūpi.
Aprūpe dienas centros ir salīdzinoši jauns sociālās aprūpes pakalpojums. Dienas centri ir institūcija, kas nodrošina aprūpi, prasmju attīstību, izglītošanos un brīvā laika pavadīšanas iespējas dažādu grupu iedzīvotājiem (gados veciem cilvēkiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem), vienlaikus sniedzot atbalstu viņu ģimenes locekļiem. Dienas centru pakalpojumu nodrošināšana ir pašvaldību uzdevums, bet personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzētajiem dienas centriem ir līdzfinansējums arī no valsts budžeta.
Aprūpes institūcijas nodrošina personas sociālo aprūpi. Beidzamajos gados aprūpes institūcijās arvien vairāk uzmanības pievērš klientu sadzīves apstākļu uzlabošanai un saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanai. Atkarībā no aprūpes pakalpojuma veida un personu grupas, pie kuras pieder pakalpojuma saņēmējs, aprūpes pakalpojumus finansē no valsts vai pašvaldību budžetiem.
Pieaugušo sociālās aprūpes institūcijas ir specializētie valsts sociālās aprūpes centri un pašvaldību veco ļaužu pansionāti. Tajos sociālo aprūpi saņem I un II grupas invalīdi, kā arī pensijas vecumu sasniegušas personas, kas nespēj sevi aprūpēt dzīvesvietā.
Bāreņi vai bez vecāku gādības palikuši bērni, kam bāriņtiesa nav atradusi iespēju augt ģimeniskā vidē (audžuģimenēs vai aizbildnībā), atbilstoši vecumam un veselības stāvoklim, saņem sociālās aprūpes pakalpojumus triju dažādu veidu aprūpes un audzināšanas iestādēs: bērnu bāreņu aprūpes centros, specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros un bērnunamos – patversmēs.
Sociālā rehabilitācija
Sociālā rehabilitācija ir pasākumu komplekss, kas vērsts uz personas sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu un uzlabošanu, sociālā statusa atgūšanu, integrāciju sabiedrībā. Sociālā rehabilitācija attiecas uz fizisko, intelektuālo, psiholoģisko un profesionālo spēju atjaunošanu.
Sociālā rehabilitācija ietver:
– profesionālo rehabilitāciju,
– tehnisko palīglīdzekļu piegādi,
– vardarbībā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju,
– no alkohola un narkotikām atkarīgo cilvēku, kā arī no ieslodzījuma vietām atbrīvoto sociālo rehabilitāciju.
I, II, III grupas invalīdam, kas nespēj strādāt iepriekšējā profesijā un kam ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikumus, ir tiesības bez maksas saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Lai palīdzētu integrēties sabiedrībā un iespējami pilnvērtīgāk dzīvot ikdienā, invalīdiem ar redzes vai dzirdes zudumu tiek piedāvāti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi: psiholoģiskās adaptācijas treniņi, orientēšanās un pārvietošanās iemaņu apguve apkārtējā vidē, pašaprūpes iemaņu apgūšana, kontaktēšanās apmācība ar apkārtējo sabiedrību un cits.
Tehniskie palīglīdzekļi ir dažādas iekārtas vai aprīkojums, piemēram, protēzes, ortozes, ratiņkrēsli un citi, kas novērš, kompensē, atvieglo vai neitralizē invalīda traucējumus, ļaujot invalīdam pēc iespējas pilnīgāk iesaistīties sabiedrības dzīvē. I, II vai III grupas invalīdam, kā arī bērnam invalīdam ir tiesības saņemt tehniskos palīglīdzekļus bez maksas.
Lielākā daļa sociālās rehabilitācijas darba noris cilvēka dzīvesvietā un to nodrošina pašvaldības sociālās palīdzības dienests. Daļa sociālās rehabilitācijas pakalpojumu tomēr tiek segti no valsts budžeta. Piemēram, 2000.gadā tika sākta valsts apmaksāta sociālās rehabilitācijas programma no vardarbības cietušiem bērniem. Ir valsts finansētas sociālās rehabilitācijas programmas redzes un dzirdes invalīdu rehabilitācijai, invalīdu profesionālai rehabilitācijai un citam.
Materiālā palīdzība
Materiālā palīdzība ir palīdzība personām naudas izmaksu un mantisku pabalstu veidā. Tā ietver pašvaldību sociālos pabalstus.
Pašvaldību sociālie pabalsti ir no pašvaldību budžeta maksāti pabalsti naudas vai mantiskā formā, kuri piešķirti personas vai ģimenes ienākumu stabilizēšanai līdz noteiktam līmenim, ja persona objektīvu iemeslu dēļ negūst pietiekamus ienākumus. Tiesības saņemt pabalstu tiek noteiktas, izvērtējot konkrētā cilvēka situāciju un resursus.
Likums “Par sociālo palīdzību” nosaka četrus pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu veidus:
– trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts – ģimenes ienākumu stabilizēšanai noteiktā līmenī;
– dzīvokļa pabalsts – palīdzība ģimenei segt ar īri, komunālajiem maksājumiem un kurināmā iegādi saistītos izdevumus;
– pabalsts aprūpei – pensijas vecuma personas, invalīda vai bērna invalīda aprūpei, ja saskaņā ar ārsta atzinumu šāda aprūpe ir nepieciešama, bet pašvaldība ar šādu pakalpojumu personu nevar nodrošināt;
– apbedīšanas pabalsts – minimālo apbedīšanas izdevumu segšana personas nāves gadījumā, ja tai nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu.
Papildus likumā uzskaitītajiem pašvaldības budžeta iespēju robežās piešķir pabalstus arī citiem mērķiem. Izplatītākie no tiem:
– pabalsts pārtikai un ēdināšanai, piemēram, bērnu nodrošināšana ar brīvpusdienām skolā vai bērnudārzā;
– bērnu audzināšanai un izglītošanai, piemēram, palīdzība ģimenei apgādāt bērnus ar skolas piederumiem, apģērbu;
– izdevumu segšanai par medicīniskiem pakalpojumiem.
