Ieleju aromātisko dzērienu krūzītēs. Tālis pasniedz man cukurtrauku.
104.
Ieleju aromātisko dzērienu krūzītēs. Tālis pasniedz man cukurtrauku. Džentlmenis viņš tomēr bija gan agrāk, gan tagad. Lai nu kā, bet laba kafija mājās ir vienmēr. Prastu es Tālim nemaz nepiedāvātu.
“Nekādu našķu mājās nav, un kafija jau arī tikai prelūdija sarunai, kuras dēļ esi ieradies,” saku. “Kas notika ar Karīnu, to es tev gribu jautāt. Neticu, ka Ralfs nezina, bet viņš kā īsts vīrs neteica, lai parunājot ar tevi, viņš īsti nezinot. Kad biju pie Karīnas sanatorijā, bija diezgan mazrunīga, teica, nekas īpašs. Uzlabojot veselību. Pasēdējām kāpās, tad kafejnīcā. Man palika iespaids, ka viņu kaut kas ļoti nomāc. Četrpadsmit gadi, tāds grūts vecums! Es savu bērnu pazīstu. Ārstu nesatiku, bija jau pēcpusdiena. Kas ar viņu notika?” Tālis nu jau uzstājīgi vaicā. Ak, Dievs, kā lai es to pasaku! Es zināju, ka Tālis man to prasīs, agri vai vēlu būs jāpasaka, jo Karīna pati to nevar, bet tēvam ir jāzina.
“Pēc tam psihiatriskajā nonāci tu. Zinu, ka Toms pazudis kā “žīds pa Miķeļiem,” Ralfs teica, ka viņa te nav un nav zināms, kur ir. Kas bija? Vai viņš Karīnu…? Vai viņš ir tāds lops? Saki!” Tālis ir piesarcis un gaida manu atbildi.
Es nedrīkstu ar to vilcināties. Sekundes rit, kā skudriņas sāk skraidīt man pa kājām, tā ir jau sen, kad uztraucos. Atbilde ir jādod. Lūpas ir sausas, mēle neklausa…
“Viņš Karīnu neizvaroja, bet tas, ko lika darīt, varbūt bija vēl drausmīgāk. To sauc par netiklu darbību, minetu…” Nu tas ir izteikts.
Tālis pieceļas, staigā pa istabu. Vienu apli, otru, trešo. Tad nomierinājies atkal atsēžas otrā krēslā: “Kaut ko tādu es arī paredzēju. Un tu ar tādu sadzīvoji trīs gadus. Tekuli un liekēdi. Tu biji akla un apsēsta. Tagad tu pati to redzi. Ne tikai jauns, bet arī dumjš un perverss. Es ierosināšu apsūdzību un panākšu meklēšanu. To minetu viņš man pieminēs. Cietumā viņš sapūs. Pedofils!”
Es klusēju. Jūtos bezspēcīga, apkaunota un nelaimīga. Tālis laikam to pamana. “Tu taču arī saproti, ka sods ir jāsaņem, tieši Karīnas dēļ jāsaņem. Man arī ar viņu par to ir jārunā, es esmu viņas tēvs, mana aizstāvība ir vajadzīga. Aizbrauksim rīt abi uz skolu viņai pretim, lai bērnam pazūd šaubas, vai taisnība vēl ir pasaulē. Viņai vajag mūsu mīlestību.”
Kad Tālis ir aizbraucis, es jūtu biedējošu tukšumu visā mājā. Uzgrūžos dažādām domām, klīstu pa māju kā rēgs. Domu labirints atkal ir mani sagrābis savā varā, bet tas ir labāk nekā tukša bezdomu galva. Veru Karīnas istabas durvis. Te pagājuši visi viņas bērnības gadi, te rotaļlietas, lelles un grāmatas, jau jaunkundzes lietas. Daudz kas tēva gādāts. Liels, brūns pērtiķis pakārts aiz plīša astes aizkaru stangā izskatās gandrīz biedējoši. Arī Karīna no viņa sākumā baidījās. Tālis to pārveda mājās, atbraucis no ārstēšanās Straupē. Laikam šinī plīša pērtiķī bija kāds zemteksts, ko sapratām tikai mēs abi: dzeršana ir beigusies… Nosaucām astaino būtni par Konrādu. Karīna ar viņu spēlējās reti, es savukārt to uzskatīju par jaunās dzīves simbolu. Lietas ap mums stāsta par notikumiem, atgādina, sāpina, arī iepriecina.
Atguļos Karīnas dīvānā. Tas ir vēsuma pilns, un pērtiķis skatās man tieši acīs, it kā ko vaicātu. Varbūt to, kāpēc mans bērns ir projām no mājām? Vai tā tam jābūt? Es nedrīkstu Karīnai uzspiest šo nedēļām ilgo prombūtni, atšķirtību. Internātā viņa noteikti jūtas slikti.
