Nellijas Lapiņas vaļasprieks 10 gadus ir soļošana.
Nellijas Lapiņas vaļasprieks 10 gadus ir soļošana. Pagājušajā gadā viņai izdevās piepildīt mūža sapni un aizbraukt uz 14.Pasaules veterānu vieglatlētu čempionātu. “Draugi jau par mani smej, ka 10 gados esmu aizsoļojusi līdz Austrālijai,” saka N. Lapiņa.
Nellijai ir 74 gadi. “Es vēl cīnīšos par Eiropas medaļām. Šogad Pasaules čempionāts ir Vācijā. Ja aizbraucu uz Austrāliju, kas tad ko Vācijā nenokļūt,” apgalvo N. Lapiņa.
Draudzējās ar ķenguriem
“14. Pasaules veterānu vieglatlētu čempionāts Austrālijas pilsētā Brisbenā bija mana sapņa piepildījums. Ir gandarījums, ka biju viena no 11 Latvijas sportistiem,” atceras Nellija. Brisbenā viņa 70 līdz 74 gadu vecu dāmu grupā veica piecu un 10 kilometru distanci. “17 dalībnieču konkurencē piecu kilometru distancē finišu sasniedzu astotā. Vislielākais pārsteigums bija tas, ka manu iesoļošanu ar Latvijas karodziņu rokā pārraidīja pat Austrālijas televīzija. Vietējie Austrālijas latvieši smēja, ka nu Lapiņa esot ļoti populāra sportiste,” atminas Nellija. Viņa atzīst, ka sāpīgi bija izjust Austrālijas latviešu vienaldzību. “Neviena tur dzīvojošā ģimene neatsaucās mūsu aicinājumam dot naktsmājas,” žēlojas soļotāja.
Brauciena laikā viņa piedzīvoja daudzus nepatīkamus kuriozus. “Pēc ielidošanas Brisbenā atklājās, ka daļai Latvijas sportistu pazudusi bagāža. To mums piegādāja tikai pēc septiņām dienām no Malaizijas. Nebija savu ierasto sporta apavu, tāpēc nācās soļot tādās, kas spieda,” stāsta N. Lapiņa.
“Austrālijā pavadījām gandrīz divas nedēļas. Pirmo reizi biju budas templī un ananasu plantācijā. Jāatzīst, ka tur ananāsu garša stipri atšķiras no tiem, ko varam baudīt Latvijā. Dienā pirms 10 kilometru distances veikšanas kāpu kalnos, lai arī man vajadzēja atpūsties,” saka soļotāja.
Bērnībā bija laba sportiste
Nellija bija laba sportiste jau skolas laikā. “Nopietni sportam pievērsos 1991.gadā. Jaunībā bija jāaudzina bērni un jāstrādā. Nu varu ar to nodarboties,” apgalvo N. Lapiņa.
Sākumā viņa skrēja, bet pēc gada saprata, ka vieglāk ir soļot. “Pirmās sacensības, kur piedalījos, bija Ādolfa Liepaskalna piemiņas soļojums apkārt Alūksnes ezeram. Pētīju sabraukušos soļotājus no visas Latvijas, bet nemanīju nevienu sievieti. Pēc laika atklājās, ka tomēr ir viena jauniete. Es jokoju, ka nu viņai nāksies sacensties ar vecmāmiņu. Pēc kopēja starta uzsākām piecu kilometru distanci. Viņa finišēja pēc 33 minūtēm, bet es – pēc 36 minūtēm un trim sekundēm. Treneri manu rezultātu novērtēja kā labu,” atminas N. Lapiņa.
“Pētot radurakstus, atklājās, ka Ā. Liepaskalns ir mans attāls radinieks. Jaunībā bijām pazīstami. Viņš nodzīvoja vecpuisī, bet reizēm ieminējās, ka tādu kā mani viņš noteikti būtu precējis, bet es jau biju saderinājusies ar citu puisi,” stāsta N. Lapiņa.
Kad bija guvusi pārliecību par savām spējām, Nellija startēja Pasaules latviešu pirmajās trīszvaigžņu sporta spēlēs Valmierā. “Māsas un brālis smēja, vai tad es varēšot nosoļot. Lepni atbildēju, ka tie jau tikai trīs kilometri. Mans rezultāts bija 20 minūtes 32 sekundes. Ja es būtu piedalījusies Eiropas čempionātā, zelta medaļa būtu mana,” ir pārliecināta soļotāja.
Soļošana ir veselīga
“Mani pārsteidz, ka pasaulē ir tik maz soļotāju – sieviešu! Sanktpēterburgā biju vienīgā sava vecuma grupā. Brīnījos, ka pilsētā, kur dzīvo miljoni cilvēku, nav nevienas sievietes, kuru interesētu soļošana. Nu esmu secinājusi, ka pat Eiropā ir ļoti maz sieviešu – veterānu, kas soļo. Reizēm pat ir tā, ka zūd sacensības gars. Tas ir slikti,” atzīst N. Lapiņa.
1996.gadā viņa devās uz pasaules čempionātu veterāniem vieglatlētikā Zviedrijā. “Bijām četras dalībnieces: rumāniete, zviedriete, vāciete un es. Visas bija par mani jaunākas. Vācijas dalībniece sacensībās izdarīja daudzus pārkāpumus, līdz 12.aplī viņu diskvalificēja. Vācieši ir tauta, kam vajag uzvarēt, jo par to pienākas liela prēmija,” komentē N. Lapiņa. Gandrīz visus braucienus viņa apmaksā no saviem līdzekļiem, jo sponsorus atrast ir grūti.
“Agrāk mediķi uzskatīja, ka visveselīgākais sporta veids ir skriešana. Nu arī viņi ir sapratuši, ka tā tomēr ir soļošana, jo viss organisms kustas vienmērīgi un brīvi. Skrējienā vislielākā slodze ir kājām, un ķermenis nemitīgi ir sasprindzināts,” uzskata N. Lapiņa.
Nellija smej, ka ziemā ir grūtāk nekā vasarā uzturēt sevi formā. “Ziemā parasti uzrodas 10 lieki kilogrami, lai arī ievēroju diētu. Pa ledu slidināties nevaru, vienīgi manēžā. Esmu lepna, jo soļošanas dēļ man ir laba veselība. Neatminos, kad pēdējo reizi slimoju,” saka
N. Lapiņa.
Veselību gūst no lauku gaisa
Bērnībā Nellija bija pirmā, kas jebkurā darbā steidzās tēvam palīdzēt. Viņa bija aktīva un saimnieciska meitene.
“Ģimenē bijām 10 bērnu. Seši no tiem mācījās. Bet mums bija jāizvēlas izglītības iestādes, kur maksāja stipendiju. Es absolvēja Valmieras ekonomikas tehnikumu grāmatveža un ekonomista kvalifikācijā. Pēc tās beigšanas mans sapnis bija mācīties par juristi. Diemžēl izrādījās, ka tur drīkstēja mācīties no 23 gadu vecuma, bet man bija tikai 20. Sāku neklātienē studēt ekonomiku. Trīs gadus dzīvoju un strādāju perspektīvā rūpnīcā Ventspilī. Diemžēl meitu veselību slikti ietekmēja klimats, tāpēc pārcēlāmies. Pēc manas aiziešanas uzzināju, ka rūpnīca uzvarējusi starptautiskā konkursā un darbiniekiem bija iespēja doties ekskursijā uz toreizējo Čehoslovākiju. Tā man daudz kas dzīvē ir “aizgājis gar degunu”,” secina N. Lapiņa.
Nellijai ir seši mazbērni. “Viena meita dzīvo Anglijā, bet nu jau arī otra domā uz turieni pārcelties. Es esmu cilvēks, kam ir divas dzīvesvietas. Daudz laika pavadu Rīgā, bet 10 gadus esmu atgriezusies senču mājās “Peļļos” Apes pilsētā ar lauku teritoriju, kur man ir zemnieku saimniecība. Lai arī pavasarī un rudenī tur ir necaurbraucami ceļi, man patīk lauku burvība un pārvietošanās ar velosipēdu. Bez lauku svaigā gaisa es nebūtu tik spēcīga,” domā N. Lapiņa. Saimniecībā viņa tur arī astoņas bišu saimes.
“Domāju, ka enerģiju, neatlaidību un uzņēmību esmu mantojusi no tēva. Visu mūžu viņš nostrādājis par skolotāju. Apē ieskatījās “Peļļu” saimnieka meitā, kas bija viņa skolniece, un apprecējās,” atceras Nellija. Pašlaik viņa vāc visus materiālus par savu dzimtu, jo vēlas par tēvu uzrakstīt grāmatu.
