“Tas nemaz nav slikti. Drīz jūs zīmēsiet arī sauli, ticiet man!” profesors sniedz man roku un konsultācija ir beigusies.
102.
“Tas nemaz nav slikti. Drīz jūs zīmēsiet arī sauli, ticiet man!” profesors sniedz man roku un konsultācija ir beigusies.
29. nodaļa
Sanatorijā manas dienas lielākā daļa paiet pie jūras, Dzintara jūras, kas dziesmās slavēta, pelta un nolādēta. Rudenī jūra ir pelēkā lakatā tinusies, dunoša, drūmi salcoša un varena. Retie jūrmalnieki pārsvarā tagad ir sanatoriju apdzīvotāji un vietējie suņu īpašnieki, kas, neskatoties uz laika kaprīzēm, savus augstdzimušos draugus staidzina kāpās. Viļņi pirmo rudens vētru laikā izsvieduši krastā mazus dzintara graudus. Lasu tos katru dienu un skaitu, cik izdodas salasīt. Tie būs dāvana Karīnai. Cenšos ne par ko sliktu nedomāt, tikai elpot jūru, ko savā dzīvē tik reti esmu darījusi. Kad bērni vēl bija mazi, pāris reizes visa ģimene braucām uz Lapmežciemu. Tālim tur patika, kaut brauciens bija daudz tālāk… Tālis nebija mana pilnā loze, bet to es sapratu vēlu, daudz par vēlu. Es alku romantikas, sapņoju par lielo mīlu… Neparasti tikšanās apstākļi, abiem tik līdzīgi vārdi – man likās, ka mēs esam viena ābola divas pusītes. Tagad man četrdesmit, toreiz bija deviņpadsmit. Ak, zaļā jaunība! Vai toreiz varēja paredzēt, ka visu šo laiku man uzglūnēs māsa depresija? Tikai tagad, atrodoties nu jau vairāk nekā divus mēnešus ārstēšanā, esmu uzzinājusi, ka mana depresija varbūt nāk no bērnības, ka tā ir kādu bioķīmisku faktoru trūkums, kādu nervu impulsu vadītāju deficīts. Varbūt arī Karīnai draud tas pats, no manis mantotais. Mēs taču radām sev līdzīgus. Dienas sanatorijā aizvelkas lēni. Varbūt vainīga nemierīgi šalcošā, pelēkā jūra? Nejūtu, ka te būtu atspirgusi. Varbūt to jutīšu vēlāk, kad no saujā bārstīšu mazos dzintara graudus? Ir iztecējis laiks, esmu tālāk no nesaprotamā manas ģimenes kauna.
Saka, ka laiks dziedē. Jūrmalā es neesmu iemantojusi nevienu paziņu un vientuļa pavadījusi rehabilitācijai paredzēto laiku. Tikai reizēm pastaigā pie manas rokas ir pieķērusies kāda meitenīte Inga, kas ārstējas pirmajā stāvā, bērnu nodaļā. Viņas acu priekšā ir sabraukta vecmāmiņa. Bērnam ir septiņi gadi, un lielais pārciestais zaudējums kā pātagas cirtiens mazajā dvēselītē. Vai jūra var dziedēt skumjas? Vai var aizmirst zaudēto un ar to samierināties? Ilgojos pēc darba, mājām un baidos, kā tikšu galā.
Beidzot Ralfs mani pārveda mājās ar tēva mašīnu, kā jau slimnieci. Tāda es arī vēl kādu laiku būšu – jālieto zāles, jāapmeklē psihiatrs, kuram jāstāsta par savām izjūtām. Liktenim ir labpaticis visu kārtot tā, ka savos “Saulstūros” bieži esmu vienatnē ar sevi. Ralfs galvaspilsētā studē, Karīna Augulienas skolas internātā, jo nu jau līdz mājām piecpadsmit kilometri. Tikai nedēļas beigās esam kopā. Toms ir kā gājis, tā pazudis, un, iespējams, viņu nekad vairs neredzēšu. Palicis tikai viņa suns Spulis, mans sargs un draugs. Suns gaida savu saimnieku, bieži ieklausās, ausis sacēlis, sēž ceļa galā un nepārprotami skumst. Reizēm veras manī savām brūnajām acīm, un man liekas, tās ir Toma acis. Kāpēc viss tā sagriezās, samudžinājās un pārvērtās par murgu? Kamēr esmu skolā un valdu savas klases bērnus, jūtos kā pirms slimības, vienīgi ātrāk nokaitināma un reizēm uzvilkta kā stīga. Cenšos pēc iespējas vēlāk nākt mājās, nodarbinu sevi ar dažādiem darbiem: mazgāju, lāpu, šuju.
