Konkursam “Atzīšanās mīlestībā” atsaucās daudz dalībnieku, tāpēc turpinām publicēt vēstules.
Konkursam “Atzīšanās mīlestībā” atsaucās daudz dalībnieku, tāpēc turpinām publicēt vēstules.
Manam sirdsmīļotajam princim!
Tautā februāri sauc par puteņu mēnesi. Tagad tam pievienojies arī Valentīns – mīlestības nesējs.
Mums ar tevi toreiz, februārī, bija gan puteņi, gan mīlestība – tik kvēlojoša kā sārtas ogles pavardā. Ziema. Ārā sals, bet mūsu sirdīm tik karsti.
Es toreiz biju laimīga, ka tu mani sildīji ar savu mīļo acu skatienu, ar silto plaukstu uz mana pleca, ar mīļiem vārdiem un glāstiem mūsu kāzu naktī.
Mūsu pirmais kāzu valsis, kuru dejojām mēs – tikai divi vien! Šķita, ka man radušies spārni, jo jutos tik viegli un pacilāti. Es ļāvos tavam dejas solim, tavām kustībām, izveicīgumam, vingrumam un uzticīgajam acu skatienam. Tikai tad sapratu, ko nozīmē būt laimīgai, mīlētai un mīlēt pašai. Jā, mīlēt pašai, jo es tevi mīlēju, mīlēju, mīlēju! Mana sirds gavilēja no laimes. Es jutos kā tikko atvēries sarkanas rozes zieds, kas saldi smaržo pēc laimes un spēj darīt laimīgu arī tevi.
Lai gan no tās dienas vēja spārniem aizskrējis daudz gadu, daudz puteņu taku izbrists un iztīrīts no sniega, tomēr mana sirds vēl joprojām jūtas kā tajā aukstajā februāra dienā, kad mēs abi bijām tik laimīgi.
Mana sirds arvien mīl tevi – manu vienīgo, uzticīgo un mīlošo princi!
Tava Pelnrušķīte
Skaistākais vakars manā dzīvē
Ir jauks un saulains laiks. Es sēžu salā aiz estrādes un vēroju, kā maigi iesārtā saule, silti noglāstot visu dzīvo, noriet aiz nebeidzami smaržīgajiem ievu krūmiem. Pūš silts un atspirdzinošs dienvidu vējš, kas lēni un patīkami izplata saldeno ievziedu smaržu.
Es lēnām slīgstu domās par tevi un neko neievēroju. Es tik ļoti vēlētos būt tagad kopā ar tevi un baudīt šo burvīgo vakaru divatā. Bet nu jau divas nedēļas neesmu tevi satikusi.
Piepeši kāds maigi aizskar manu plecu. Es mazliet satrūkstos, pagriežos, lai redzētu savu traucētāju, un uz mirkli sastingstu – tas esi tu! Es neticu savām acīm. Tu stāvi un ar melanholisku smaidu sejā lūkojies manī. Es jautāju, kā tu te gadījies, bet saņēmu ironisku “hmm” atbildes vietā. Es gandrīz noticēju, jo tu taču esi mans eņģelis.
Negaidot uzaicinājumu, tu nosēdies man blakus un vēries tālumā uz rietošo sauli tieši tāpat, kā pirms mirkļa to darīju es. Mēs vērāmies ugunīgajā lodē, kuras apakšējā daļa jau bija noslīkusi baltajos ievziedos, un ēnas stiepās arvien garākas. Es vēlējos ko jautāt, bet baidījos izjaukt šo burvību. Un nekas jau arī nebija svarīgāks par brīdi kopā ar tevi. Pāris minūtes mēs mēmi vērāmies saulē, kura nespēja vien no mums atvadīties un atbrīvot vietu mēnesim. Tu pēkšņi pagriezies un jautāji: “Vai es tevi neiztraucēju?” Es klusējot papurināju galvu. Atkal klusums. Apkārt dzirdama putnu vīterošana un vēja skriešana caur ievu lapām. Šķiet, ka visa pasaule smaržo pēc ievām.
It kā starp citu tu saki: “Jauki,” un turpini lūkoties tālumā. Es atjautāju, kas tev liekas tik jauks. Tu raugies manī un atbildi: “Ir jauki būt šeit kopā ar tevi,” un viegli uzliec savu roku uz manējās. Pavisam negaidot un maigi tavas lūpas pieskaras manam kaklam. Es sastopu tavas zilās acis, kas veras manī. Man šķiet, ka tu gribi teikt: “Es mīlu tevi,” bet tā vietā tu mani maigi apskauj un noskūpsti tik liegi, kā dienvidu vējš glāsta ievas. Es esmu laimē apmaldījusies… Vienīgais, ko vēlos, lai tu skūpsti mani vēl un vēl. Liekas, ka arī tu to vēlies, jo mūsu skūpsts nebeidzas. Tavas rokas slīd pār manu muguru un nekam vairs nav nozīmes: ne saulei uguns krāsā, ne ziedošajām ievām. Esam tikai mēs abi.
Daina
Trīs vienīgie vārdi
Šis stāsts nav par skaistu atzīšanos īstā mīlestībā, bet gana amizants, lai paliktu atmiņā.
Ilze devās uz draudzenes Māras kāzām Latgalē, kur bija pavadījusi neaizmirstamu prakses vasaru. Kāzās viņai bija uzticēti fotogrāfa pienākumi.
Kā zināms, latgaļi ir karsti ļaudis. Jau dzimtsarakstu nodaļā Ilzi kāri uzlūkoja līgavas brālēns Aivars un līgavaiņa krusttēvs Juris. Kad kāzu šņabis bija sakāpis galvā, Ilze nevarēja atkauties no abiem pielūdzējiem. Tikko tiec vaļā no viena, pielīp otrs! Par fotografēšanu vairs ne domāt. Vienīgais no vasaras paziņām – šoferis Ēriks, bet cik tad ilgi precētam vīrietim pie sāna turēsies?
Ilze nolēma darīt to, ko nekad nebija darījusi – pati nolūkot sev vakara pavadoni. Izredzētais sēdēja kaktā, ne ar vienu nerunāja un caur pieri vēroja notiekošo. Ilze uzsāka ar vīrieti sarunu par fotografēšanu un citiem tematiem. Patiesībā viņa runāja viena pati, jo puisis tikai reizēm atrūca. Vienbrīd pieskrēja Māra un iečukstēja Ilzei ausī: “Ar Stasku tu uzmanies!” Bet Ilze bija apmierināta ar savu izvēli, jo abi “aplidotāji” bija atraidīti, bet šis neknakstījās un muļķīgi nesmaidīja, tāpēc Ilze varēja mierīgi fotografēt. Tas nekas, ka ne vārda nerunā.
Pēc laiciņa Staska uzlūdz Ilzi dejot. Dejas bija Latgalei raksturīgā iekšējā pagalmā, kur ēkas atradās cieši līdzās. Vairoties no kāda ļoti aktīva dejotāju pāra, Ilze un Staska ieslīdēja atvērtās šķūnīša durvīs, kur vīrietis nolēma savu dāmu samīlēt. Ilze pieklājīgi pretojās puiša uzstājīgajām vēlmēm un centās iekļūt pagalmā. Bet kur no tāda traktorista kampiena spruksi! Staska izspēlēja savu stiprāko trumpi un beidzot ierunājās: “Es tevi mīlu,” viņš caur zobiem izgrūda. Ilzes atbilde bija zibenīga: “Ko tu melo! Tu pat manu vārdu nezini,” un, iekliedzoties no visa spēka, vīrieti atgrūda. Gāzās no cilvēku acīm paslēptie katli, spaiņi un Staska pazuda šķūnīša tumsā.
Ilzes dusmas bija īsas. Drīz vien viņa apjauta izdarīto. Viņa pastiepa roku un palīdzēja kvēlajam mīlētājam piecelties.
Dīvaini, bet turpmākajā vakara gaitā nekas nemainījās – Staska turpināja sēdēt kaktā un caur pieri vērot notikušo. Bet Ilze sēdēja viņam blakus un sarunājās pati ar sevi. Gods kam gods – vīrietis reizi pa reizei kaut ko atrūca. To, ka viņš vispār ir runājis, zināja tikai Ilze no trim nevietā pateiktajiem vārdiem.
M. Aija
Viņi nedrīkstēja mīlēt
Tas notika apmēram pirms gada. Mēs satikāmies kādā sabiedriskā vietā. Es zinu, ka mēs nedrīkstam viens otru mīlēt, bet par spīti visam…
Mēs stāvējām pļavas vidū. Virs galvas bija zvaigžņota debess. Redzēju krītošu zvaigzni un vēlējos, lai šis mirklis nekad nebeigtos. Pēkšņi apmācās, un debesis pārklāja zibens dzirkstis. Pirmo reizi es negaisa laikā jutos droši. Man nebija bail, jo biju kopā ar mīļoto.
Sāka līt. Mēs bijām viscaur izmirkuši, taču šķirties vēl nespējām. Viņš raudzījās man acīs un es sapratu, ka šī ir pēdējā reize, kad esam kopā. Un tieši tāpēc šo mirkli vajadzēja izdzīvot līdz galam.
“Vai tu mani mīli?” viņš jautāja. Es novērsos. Biju šo jautājumu dzirdējusi filmās, bet dzīvē nekad.
“Es tevi mīlu,” viņš teica. “Saki kaut ko.” Es pacēlu noliekto galvu un ielūkojos viņam acīs. “Es arī tevi mīlu.” Es biju to pateikusi. Mūsu jūtas apliecināja kaislīgs skūpsts. Es jutos laimīga, patiesi laimīga pirmo reizi dzīvē. Bet tālāk – tas jau ir cits stāsts…
IQ
