“Es arī mīlu ziedus, paldies! Ko tad vēl audzējat?” Saruna ir sākusies par manu sadzīvi un dzīvi tanī sētas pusē.
101.
“Es arī mīlu ziedus, paldies! Ko tad vēl audzējat?” Saruna ir sākusies par manu sadzīvi un dzīvi tanī sētas pusē. Ir jāpastāsta par manu skolotājas darbu, dzīves uztveri, vecākiem, ar ko slimojusi. Saprotu, ka nekas nav mazsvarīgs un šie prāta dakteri pieraduši urķēties katrā slimniekā stundām ilgi. Kad nonākam līdz jautājumam par slimības sākumu, esmu gatava atklāt arī šo savas dzīves kauna traipu, kā es līdz šim to esmu uztvērusi, un, jo ātrāk, jo labāk.
“Šī man bija otrā laulība, ja to tā var nosaukt, mēs neesam reģistrējušies, un jāsaka, par laimi…”
“Nu!” profesors drošina, savas rokas kā Dievu lūdzot saņēmis. “Droši, mēs, psihiatri konfidencialitāti garantējam.”
“Tā bija – Toms seksuāli izmantoja manu meitu Karīnu. Viņai ir četrpadsmit gadu. Atgriezies no savām muzikanta un dzērāja gaitām, neko laikam nejēdza. Licis meitai veikt minetu, orālo seksu… Es nebiju mājās, dežūrēju skolas internātā. Divas reizes nedēļā es naktīs neesmu mājās. Kas to varēja paredzēt? Ka viņš iedzer un tad ir vieglprātīgs, es zināju, bet ka tā – kaut kāds murgs! Toms bija viņai uzbāzies, pat iesitis. Tad meitene izrāvusies un nakts vidū atskrēja uz skolu. Trīs kilometri pa mežu ir liels gabals. Viņa izskatījās drausmīgi. Kad es to atceros, man pamirst sirds. Kā pārbiedēts putns viņa manās rokās ilgi nevarēja nomierināties. Uzzinājusi, kas noticis, es gribēju tūlīt iet mājās, iztriekt, pat nosist kā traku suni. Tomēr savaldījos. Ar piedzērušu cilvēku cīkstēties es tomēr neuzdrīkstējos. Palikām abas internātā. Pati jau sen nēsāju līdzi relāniju, iedevu vienu Karīnai, pati izdzēru trīs zirnīšus.” Nu tas ir zināms gan Tēraudam, gan profesoram. Nu mana psihiskā trauma ir atklāta.
“Un ko darījāt tālāk?” ievaicājas Tērauds. “Otrā dienā Karīnai pajumti atradu pie draudzenes Ritas. Gribēju, lai neviens neko neuzzina, skolā teicu, ka slikti jūtos, esmu slima. Mājās Tomu vairs neatradu, bija šo to paņēmis no savām lietām, un neesmu viņu vairāk redzējusi. Ar Ritas palīdzību sapratu, ka Karīnai jāvēršas pie psihiatra, rajonā prasīju padomu juristam. Iekārtoju Karīnu sanatorijā Jūrmalā, un tam visam man spēka pietika. Ralfam neko neziņoju. Viņam pašam savu rūpju pietiek, studijas prasa savu. Un tad es sabruku: pilnīgs bezspēks, tukša galva, ne asaru, ne kliedzienu. Gulēju, neēdu. Rita kopa kā smagu slimnieku, kā bērnu mierināja, bāra, bet tas viss man slīdēja garām. Zaudēju arī miegu, likās, ka sajukšu prātā. Rita izsauca Ralfu, un nu es esmu te. Paldies! Man ir jau labāk, tikai neparedzu, kā būs tālāk, kā jutīsies meita?”
Profesors jautā, kas uztur manu studentu un meitu.
“Mans pirmais vīrs Tālis ir biznesa cilvēks, pārticis, bērnus atbalsta. Par notikušo ar meitu, iespējams, nezina. Cik es esmu bijusi stulba! Ko man darīt, nezinu.”
“Pēc šīs ārstēšanas vajadzētu vēl uzturēties sanatorijā. Padomāsim, kā to visu bez kavēšanās panākt,” profesors runā, kamēr abi ar Tēraudu pēta manu slimības vēsturi un profesors raksta konsultācijas slēdzienu. Sāku pētīt kabineta iekārtojumu: pieticīgs, gaišs. Arī šeit logi ar restēm.
Pie sienas gleznas, pārsvarā drūmas, tumšos toņos, kaut kādas figūras, cilvēka ķermeņa daļas savienotas kā puķu buķetē. Tikai vienā gleznā attēlots zeltains saulesstars, kas laužas caur mākoni. Pamanījis manu interesi par gleznām, profesors nosaka: ‘Tie mūsu slimnieku garadarbi. Ko jūs zīmētu?” “Nezinu, man liekas es zīmētu puteni, vēju,” atsaku.
