Sabiedriskās organizācijas “Alūksnes novada jauniešu veselības kustība” un laikraksta “Alūksnes Ziņas” organizētajā konkursā “Atzīšanās mīlestībā” saņēmām daudzas jaukas mīlas vēstules, tāpēc labākās nolēmām publicēt.
Sabiedriskās organizācijas “Alūksnes novada jauniešu veselības kustība” un laikraksta “Alūksnes Ziņas” organizētajā konkursā “Atzīšanās mīlestībā” saņēmām daudzas jaukas mīlas vēstules, tāpēc labākās nolēmām publicēt.
Vispatiesāk runā sirds
Sirdij nepavēlēsi. Vajag tikai ieklausīties tās balsī un sadzirdēt dīvaino dunēšanu, kas vēsta par īstu mīlestību. Tad dzīvē viss nostāsies savās vietās, un laime būs pilnīga.
Es strādāju slimnīcā par māsiņu. Pacienti bija dažāda vecuma, bet mīļi. Katram kāds labs vārds vai joks pasakāms. Zinu, ka viņi ar nepacietību gaida manu dežūru, jo cilvēku ārstē ne tikai zāles, bet arī smaids.
Kādu rītu, ejot palātā, redzu, ka ir jauns pacients – armēņu puisis ar brūnām, kvēlojošām acīm. Viņam varētu būt apmēram 15 gadu. Mani “večuki” dzen jokus un izsaka komplimentus, bet jaunais puisis man uzdāvina rozi. Tā arī viss sākās… Nākamajā reizē viņš man sniedza piecas ugunssarkanas rozes, tad septiņas, deviņas… Kādu dienu ar 21 rozi rokā viņš mani bildināja. Jau agrāk puisim biju teikusi, ka nekas mums nevar sanākt, jo esmu 10 gadus vecāka, nemīlu viņu, bet viņš neatlaidīgi nesa ziedus. Runājām ilgi. Abiem acīs bija asaras, līdz beidzot jaunais vīrietis mani saprata.
Mājās glabājas 60 rožu no karstasinīgā puiša, bet manas acis kavējas pie vāzes ar lielu klēpi margrietiņu. Sirds dīvaini dunēja, raugoties vienkāršajos lauku ziediņos. Tos man uzdāvināja puisis no dzimtās puses. Margrietiņas bija sniegtas no sirds un plūktas ar mīlestību. Tās smaržoja pēc Alūksnes pļavām. Dvēselei kļuva silti, kad iedomājos par viņa zilo acu skatu, mīlīgo smaidu un vīrišķīgajām rokām.
Kad rudens krāsoja sārtas un zeltainas lapas, mēs ar “margrietiņu puisi” aizbraucām uz Siguldu. Pēteralā viņš krita ceļos, sniedza man raibās rudens lapas un lūdza manu roku. Sirds dauzījās kā negudra, jo tā zināja, ka nekādi rožu klēpji nespēj tā priecēt vienkāršas lauku meitenes dvēseli kā dabīgs krāšņums, ko sniedz vīrietis, kvēli mīlot.
Mans vīrs vēl arvien man dāvina ziedus. Sirds nepievīla. Tā pateica, kur mīt mana laime. Nu mūsu priekam ir pievienojies mazulis. Mēs viņu noteikti reiz aizvedīsim uz Pēteralu Siguldā.
Marta
Mīlestība ar saules krāsu
Šādam konkursam atsaucos pirmo reizi. Neesmu romantisku vēstuļu rakstītāja. Par mīlestību mūsu ģimenē skaļi daudz nerunā. Šī lielā un noslēpumainā būtne pie mums atnāca klusi, nemanot. Arī atzīšanās mīlestībā bija pavisam savāda. Varbūt arī tāpēc vēlējos uzrakstīt. Viss sākās tā. Ar Robertu bijām pazīstami jau vairākus gadus. Kādu dienu pie autobusu pieturas abi nejauši satikāmies. Roberts mani uzaicināja sestdienas vakarā uz pasākumu klubā. Lai būtu drošs, ka patiesi atbraukšu, apmainījāmies ar medaljoniem.
Pārnākot mājās no balles, mani gaidīja liels pārsteigums. Uz galda vāzē bija dzeltenas rozes, tām blakus konfektes, šampanietis, dzeltenas salvetes un sveces. Roberts visu vakaru bija nemierīgs un jautāja, kāpēc es neizmantoju salveti. Atteicu, ka man ir kabatas lakatiņš. Kad viņš uz laiciņu izgāja, nolēmu vismaz apskatīt šo salveti, kas bija salocīta un izgriezta sirds veidā. Atlokot varēju lasīt šādas rindas: “Mana mīlestība Tevī kvēlos, kad pavasaros brīžiem asinis reibs, vasarās vālodzes lietu kad sauks, rudeņos dzērves kad izkliegs debesīs skumjas, ziemā kad vilkiem būs badā gailošas acis. Mana mīlestība Tevī kvēlos!” Biju neizpratnē. Roberts manīja, ka ar mani kaut kas ir noticis, bet es neko neteicu. Tā vakars pagāja, un pēc tam viņš mani pavadīja mājās.
Pēc dažām dienām mēs atkal satikāmies un devāmies pastaigāties. Bija jauka un saulaina rudens diena. Ceļmalā ziedēja pēdējās rudens puķes – mazas, dzeltenas pienenītes. Roberts tās plūca un sniedza man, līdz bija pilna sauja. Nemanot bijām atnākuši pie kādas mājas un gājām iekšā. Pati tajā ciemā nedzīvoju, tāpēc nodomāju, ka tas ir kantoris. Pretim iznāca kundzīte gados un jautāja, ko jaunieši vēloties. Roberts jestri atbildēja: “Mēs gribam precēties!” Es centos iebilst, ka nav līdzi pases, bet Roberts no kabatas veikli izvilka ārā gan savu, gan manu pasi! Tā nu iznāca, ka pēc atzīšanās mīlestībā, ko apjautu tikai tobrīd, saņēmu arī bildinājumu. Pēc mēneša apprecējāmies. Arī kāzas bija neparastas. Gājām divatā, un man rokās atkal bija dzeltenas rozes.
Veidojot ģimeni, kopā esam nodzīvojuši 22 gadus. Tā nu iznāk, ka mūsu mīlestībai ir saules krāsa.
Monika
Sapnis vai īstenība?
Šajā dienā mani pārņēma prieks. Es jutos patiesi laimīga kopš brīža, kad…
Ar smaidu sejā devos uz skolu. Saule spīdēja man acīs, tāpēc neredzēju, kas ir man priekšā. Ārā bija auksts. Man sala. Zāle bija nosarmojusi balta, gluži kā sniegs to būtu pārklājis ar savu mīksto, balto segu. Un šim skaistumam pa vidu spilgtas, vēl nenosalušas asteres…
Bet ne jau par to ir šis stāsts, un ne jau daba šo dienu padarīja tik burvīgu.
Es turpināju iet. Krustojumā garām brauca autobuss. Lai arī saule spīdēja man acīs, es iedomājos paraudzīties, kas sēž autobusā. Pēkšņi mana sirds sastinga un smaids, kas rotāja seju, iesala gluži kā Sniega karalienei. Caur aizsvīdušo logu man pretī lūkojās vīrišķīga, smaidoša seja. Tas bija viņš. Par spīti logam, kuram tik tikko varēja redzēt cauri, es pamanīju viņa brūnās acis, kas lūkojās manī. Es biju apburta. Viņa piemīlīgā seja un smalkie vaibsti padarīja mani traku. Viņš arī tagad ir tikpat skaists. Es atminējos brīžus, kas man viņu atgādināja, un to, cik nežēlīgs mums abiem ir liktenis. To iedomājos pāris sekundēs, bet tālāk viss notika kā sapnī.
Autobuss brauca ļoti lēni, vai arī man tikai tā likās. Un uz aizsvīdušā loga parādījās uzraksts: “ES TEVI MĪLU.” Pār manu vaigu ritēja karstas asaras. Nezinu, vai tās bija laimes vai pārsteiguma asaras. Es biju tik ļoti laimīga! Tā bija pirmā reize, kad kāds man bija atzinies šādās jūtās. Kad to atminos, vēl joprojām nevaru saprast – tas bija sapnis vai īstenība.
Heima
Es tevi…
Eva un Ansis bija vienkārši paziņas. Redzējās skolā, sasveicinājās, pārmija kādu vārdu un viss.
Šobrīd viņi ir kopā ilgāk nekā gadu, bet vēl tagad atminas kādu amizantu gadījumu, kas saistīts ar atzīšanos mīlestībā.
Kādā aukstā vakarā Eva piezvanīja Ansim pa mobilo telefonu. Pēc sarunas Eva ieminējās: “Ansi?” – “Jā!” – “Es tevi…” Pēdējo vārdu puisis nedzirdēja, jo tobrīd stāvēja uz ielas un garām brauca smagā automašīna. Ansis atjautāja: “Ko tu teici?” Meitene nopūšoties sacīja: “Nav svarīgi.” – “Nē! Pasaki, lūdzu, vēlreiz!” – “Es tevi …” Atkal Ansis nedzirdēja Evas teikto vārdu, jo garām viņam traucās traktors.
Trešo reizi Eva neatkārtoja sacīto. Viņi satikās un nolēma doties uz kinoteātri, jo tā bija silta un jauka vieta, kur pavadīt laiku vēlā un aukstā vakarā.
Viņi sēdēja pēdējā rindā. Ansis apskāva Evu un klusi pačukstēja vārdus, ko jocīgā kārtā iepriekš nebija dzirdējis: “Es tevi mīlu.”
Eva Līga Zara
