Dziesmas nojauc visas barjeras. Tās palīdz saprasties. Japāņu žesti ir ar mums pretēju nozīmi.
“Dziesmas nojauc visas barjeras. Tās palīdz saprasties. Japāņu žesti ir ar mums pretēju nozīmi. Mājot ar roku prom no sevis, viņi aicina. Mēs liekam roku pie krūtīm, kad stāstām par sevi. Bet japāņi rāda uz degunu,” saka grundzāliete Inga Ruka. Tāda ir viņas atziņa pēc koncertturnejas kopā ar kori “Dzintars”.
Latvijas dziedātājas rudenī divas nedēļas pēc Tokijas Tomon Glu kluba vīru kora ielūguma viesojās Japānā. Februārī Tokijas vīru koris ierodas Rīgā.
Latvietes uzņem kā princeses
Neierasta ir japāņu klanīšanās sasveicinoties. Sākumā Ingai bija pat dusmas, bet vēlāk radās secinājums, ka tā ir patiesas cieņas izrādīšana. Atpakaļceļā Vācijas lidostā dziedātājas pārliecinājās, ka “te mums neviens neklanīsies”. “Japāņi cenšas viens otram retāk pieskarties, ja pazīšanās ir tikko sākta. Sagaidot mūs, viņi bija ļoti centušies un, laipni smaidot, sniedza roku sveicienam. Šajā valstī svētākais likums ir darīt visu, lai viesi justos labi,” skaidro I.Ruka. Kad pie šīs izturēšanās pierada, viņas jutās kā princeses. Iespējams, tāpēc vairākas latviešu studentes ir apprecējušās un palikušas dzīvot uzlecošās saules zemē. “Droši vien viņām patika cilvēku savstarpējās attiecības. Japāņi ir ārkārtīgi iecietīgi,” vērtē Inga.
Katru viesi mājā neielaiž
Kad viņa ar māsu Ēriku un Solveigu viesojās sporta skolotāja Macumoto ģimenē, bija iespēja tuvāk iepazīt sadzīves tradīcijas. Tā dzīvo divstāvu mājā lauku ciematā. Ciemiņi varēja ieskatīties istabās, bet juta, ka tālāk iet nav vēlams. Japāņi no ielas neko neienes telpās, un apavus atstāj pie durvīm. Mājā ir istaba, kur drīkst ieiet tikai bez apaviem. Grīdu sedz salmu paklājs – tatami, un tā ir paredzēta tējas dzeršanas rituālam. Tajā atrodas zems galdiņš un spilveni sēdēšanai. Katru viesi mājā neielaiž, un tēju dzer tikai ar īpašiem cilvēkiem. Japāņiem svarīga ir ģimene, tāpēc viņi sargā tās auru, lai tajā neienāktu sveši spēki. “Mums laimējās, jo bijām inteliģentā ģimenē, kas zināja eiropiešu tradīcijas. Visur bija lapiņas ar tulkojumiem krievu un angļu valodā. Interesantas ir tradīcijas pie galda,” apgalvo I.Ruka.
Nūdeles ir jāstrebj skaļi
Koristes bija brīdinātas, ka saimnieki ēd tikai tad, kad viesi ir paēduši un kārtīgi atraugājušies. Un nūdeles ir jāstrebj, cik skaļi vien var, lai namamāte būtu apmierināta. “Bijām varonīgi apņēmušās ēst visu, ko mums piedāvās, lai arī cik īpatnējs tas neliktos. Par lielu pārsteigumu mājās gatavotais ēdiens bija ļoti garšīgs un sātīgs. Galda vidū katliņā ar podziņām nemitīgi vārījās caurspīdīgi plakanās nūdeles ar astoņkāji, gliemenēm un dažādiem sojas produktiem. Varat ticēt – ja ēdiens gatavots no sirds, tas ir gards arī Japānā,” atzīst Inga. Viņa ļoti centās skaļi strēbt nūdeles, ko ēd ar irbulīšu palīdzību. Bet atraugāties neizdevās. Tāpēc salika rokas, nopūtās un atkrita krēslā. Kad pie galda apsēdās namatēvs, tad latvietes saprata, kā tas ir jādara.
Aizmirst tualetes čības
“Var likties dīvaini, bet pie tualetes ir citas čības, kas jāuzvelk, lai aizkļūtu līdz svarīgajai vietai. Man izklaidībā gadījās ar tām iziet ārpus apmeklētās telpas, par ko lielā sajūsmā bija Macumoto vecākā meita – viņa lēkāja un spiedza par manu “joku”,” atceras Inga.
Japānā viss ir iekārtots ar maksimālām ērtībām. Viņas māsai bija piedzīvojums viesnīcas tualetē, kur pie sienas ir kompjūters. Ērika bija ziņkārīga un nospieda vienu podziņu. Izrādījās, ka pēc tam gandrīz kā anekdotē sāka šļākties ūdens, kas nomazgāja. “Māsa domājusi, cik ilgi tā lai sēž. Baidījusies spiest vēl kādu pogu. Nevar zināt, kas notiktu, ja viņa to darītu,” smejas Inga.
Svēto ūdeni no vannas neizlej
Pirms gulētiešanas ciemiņiem gatavoja relaksācijas vannu. Tajā pēc viņiem mērcējās mājas ļaudis. Ūdeni vannā nemaina! Vispirms gan katram ieteicams nomazgāties dušā ar ziepēm. “Tā tur visi mērcējas, sākot no vectēva un beidzot ar bērniem. Cik bieži ūdeni maina, tas droši vien ir pašu ziņā. Iespējams, ka tā ir tāpēc, ka ūdens Japānā ir ļoti dārgs,” domā I.Ruka. “Dzintara” dziedātājas ģimenēs bija tikai vienu diennakti, bet atzīst, ka tas bija diezgan saspringts pārbaudījums. To radīja savstarpēja tradīciju nezināšana. “Japāņi ir pavisam citādi. Viņi neatļaujas būt brīvi tur, kur mums tas liekas pats par sevi saprotams,” akcentē I.Ruka.
Tokijā pārdzīvo zemestrīci
Ceļā uz Japānu dziedātājas lidoja 13 kilometru augstumā polārajā naktī virs Ziemeļu ledus okeāna, bet aiz loga bija – 64 grādu aukstums. Planējot lidmašīnā virs Tokijas, Inga redzēja vulkānu Fudzi. Kagosimā sajuta vulkāna Sakuradzimo izvirdumu, jo pelni nolaidās pilsētas ielās un cilvēkiem uz galvas. Lūpās varēja sajust smilšu garšu. Brīnījās par otro garāko (9900 metru) tiltu pasaulē, kas savieno divas Japānas salas. Pa tilta pirmo stāvu pārvietojas ātrvilciens un pa otro – autotransports.
“Viesnīcā jutām, ka gulta vienmērīgi šūpojas. Izjūtas bija savādas. Iedomājos, cik labi, ka iepriekšējā vakarā piezvanīju mājiniekiem, jo tā, iespējams, būs pēdējā saruna. Bet pēc kāda laika gulta beidza šūpoties. Uzzinājām, ka zemestrīces stiprums bija trīs balles un tā nav nekas neparasts,” atceras Inga. Arī ejot pa Kobes ielām, varēja just, ka tās visu laiku mazliet vibrē. Pirms septiņiem gadiem zemestrīce sagrāva pilsētu, un tagad tās mājas ir celtas uz īpašām atsperēm. Ielu asfalts ir no plāksnītēm, lai segums neplaisātu.
Rīsi – īpašs pārdzīvojums
“Japāņi ēd nežēlīgi veselīgi. Sāli gandrīz neizmanto. Mēs neesam pieraduši bez tā. Tomēr attīrījām organismu, jo nemitīgi bija jādzer zaļā tēja. Ieguvām labu sejas krāsu, bet to atkal bez pūlēm sabojājām, kad atgriezāmies Latvijā. Rīsi, soja un zivis ir galvenās ēdienu sastāvdaļas. Ja ēd gaļu, tad tā ir liellopu. Dzīvniekus audzē īpašos apstākļos. Lopiem masē muguru un tiem dod alu, lai gaļa būtu mīkstāka. Tā ir patiesi garšīga,” atzīst Inga. Tomēr viņa katru nakti sapnī redzēja kartupeļus, siļķi un biezpiena “vagoniņus”. Vēl grūtāk bija pielāgoties laika maiņai. Pāriet atkal uz Latvijas laiku bija grūtāk nekā uz Tokijas laiku. Vēl nedēļu pēc atgriešanās pulksten trijos naktī gribējās ēst, jo tas bija brokastu laiks. Varbūt kādreiz Inga mēģinās gatavot japāņu nacionālo ēdienu sušī – jūras kāpostu lapās ietītus rīsus. Bet tagad viņa negrib pat dzirdēt par tiem.
***
Japāņu valodas un tradīciju zinātājs Edgars Kataji pavadīja “Dzintara” dziedātājas braucienā. Inga Ruka piekrīt viņa teiktajam: “Kas Japānā ir bijis vienu dienu, var uzrakstīt par to grāmatu. Kas tur bijis nedēļu, var uzrakstīt avīzē sleju. Turpretim tas, kas šajā valstī dzīvo ilgstoši, neko nevar par to pateikt.” Viņas iespaidi ir apmēram tādi, kā būtu bijusi uz Mēness. Ko lai stāsta? Tur viss ir citādāk. Jo vairāk redzi, jo labāk saproti, ka ļoti maz redzi.
