Kāpēc tu atkal gribi laikus piecelt mani aizmigušu no miega un sajaukt sev prātu?
Kāpēc tu atkal gribi laikus piecelt mani aizmigušu no miega un sajaukt sev prātu?
Es esmu šai gadalaikā – ar domām, ar vārdiem, ar sevi. Es kaunos, ka nespēju reizēm savam gļēvumam sist sejā pliķi. Bet tavas vīzijas atnāk un mani no smiltīm ceļ. Un tā arvien vairāk un vairāk, un droši vien arī stiprāk es slāpstu pēc nezināmā.
Tikai tu bezgala tālu – aiz horizonta. Dūmaka valga skauj tevi. Tu liecies man tik nebijusi, tik sveša. Un kāpēc gan tieši tagad kaut kur gaisma liecas?
Tu māci man lasīt neuzrakstīto. Tu māci man pirkstā nekost. Tu aicini tik senu, senu melodiju dungot.
Domas kā sapītas, bet sirdī vēl tas laiks, kas pazuda starp avota ūdens šļakstu tavā nebēdnīgajā sejā. Es smaidīju, ritot kopā ar lāsēm pār tavu seju. Pār pleciem taviem ritot, es izsīku, bet paliku vēl un aizplūdu kopā ar apreibušu mirkli. Mēs bijām trīs – tu, es un malks avota ūdens mums abiem uz pusēm…
Es mostos. Un atkal vairāk par vakardienu vēlos šūpoles iekārt starp vārdu un saulesstaru. Un nenoliegt pazaudēto. Man arvien vēl tur viss ir mīļš un vēl arvien tevis tur pietrūkst.
Es zinu – ar pēdējo zīmuļa galu man vēl jāuzraksta bezgalīgs stāsts. Tad varbūt es varēšu pierimt. Varbūt tad tu atļausi man snigt. Es zinu, man jāpaspēj laikus.
Tavs Draugs
