Alūksnieši laikam ir dzimuši laimes krekliņā. Brīdī, kad pašvaldības galvenais rūpju iemesls ir ierobežotie finansiālie līdzekļi un to sabalansēšana visu primāro vajadzību apmierināšanai, uzrodas kāds, kas gatavs sniegt nesavtīgu palīdzību un sakārtot pašvaldības vietā kādu no iedzīvotājiem svarīgām jomām.
Vēl nesen dienas kārtībā bija jautājums par pašvaldības siltumapgādes uzņēmumu „Simone”, kuras problēmu risināšanā tika plānots piesaistīt privātos resursus. Ja ne tobrīd opozīcijā esošie deputāti un iedzīvotāju aktīva līdzdalība, visticamāk, neviens neuzzinātu, ka tik nevarīgi nemaz neesam un spējam tikt galā paši.
Kopš šiem notikumiem aizritējis tikai pusgads, kad radusies līdzīga situācija. Vienīgā atšķirība, ka šoreiz siltumapgādes uzņēmuma vietā interesi piesaistījušas Alūksnes vēsturiskās vērtības jeb par pilsētas pērli nodēvētais Alūksnes ezers, tā apkaime, Pilssala un Alūksnes Jaunā pils.
Tāpat kā „Simones” gadījumā, arī šoreiz visa pamatā ir nesavtīga vēlme palīdzēt pašvaldībai izdarīt to, ko finansiālās situācijas dēļ viņa šobrīd nespēj vai nav pratusies straujos tempos paveikt iepriekš. Šos mērķus iecerēts īstenot, piesaistot Eiropas struktūrfondu līdzekļus, ko pašvaldība pati nezināmu iemeslu dēļ nevarēs apgūt.
Būtiski, ka atkal lēmumu par palīdzības pieņemšanu tiek mudināts sniegt steidzamā kārtā, neatstājot laiku visu „par” un „pret” kārtīgai izvērtēšanai. Lai gan pagaidām nav zināms, vai izrādītā iniciatīva tiks atbalstīta, viennozīmīgi, ka šis lēmums savā ziņā simbolizēs mūsu pašu vērtības un to, kas svarīgāks – materiālās vai garīgās bagātības.
