Alūksniete Marita Vilciņa jau vienpadsmito gadu ir SIA „Latvijas Olimpiskā vienība” preses sekretāre. Tas ļauj piedzīvot daudz ko tādu, kas citiem ir liegts vai paliek nezināms, un diendienā būt līdzās Latvijas olimpiešiem.
Marita sevi raksturo kā sportisku un komunikablu cilvēku, kam piemīt arī sava deva nepacietības. „Mēdzu runāt pretī, un man patīk komandēt (smejas). Augstu vērtēju godīgumu – ja cilvēks ir godīgs, tad pret sev tuvajiem attiecībās daudz ko varu piedot. Kad mācījos vēl Alūksnes 1.vidusskolā, tagad ģimnāzija, domāju, ka es negribētu dzīvē iesūnot – tagad cenšos to īstenot. Saprotu, ka ar gadiem cilvēks kļūst mierīgāks, pasīvāks, bet vienmēr mēģinu atcerēties savu moto,” smaidot saka Marita.
Laimes hormons ir sportā
Jautāta, kas pašai bērnībā raisīja interesi par sportu, Marita samulst un atzīst – toreiz visi bērni kaut kur iesaistījās: daļa apmeklēja mūzikas skolu, deju pulciņus, daļa – sporta skolu un starp sportotājiem bija arī Marita. No 12 gadu vecuma viņa Alūksnes sporta skolā trenējās vieglatlētikā pie trenera Ilgvara Vaska. „Toreiz mani aicināja mācīties arī uz Murjāņu sporta skolu, bet es tā arī piedāvājumu nepieņēmu iedzimtās kautrības dēļ… Turklāt skolā mēs bijām fantastiski klasesbiedri, klases audzinātāja un viņus man negribējās pamest. Ilgus gadus esmu spēlējusi Alūksnes rajona basketbola un volejbola komandā,” atminas M.Vilciņa. 1999.gadā Marita absolvēja Sporta akadēmiju. Toruden bija izsludināts konkurss uz sabiedrisko attiecību speciālista vietu Olimpiskajā vienībā. „Nosūtīju savu pieteikumu, ilgi gaidīju, un tad viņi paziņoja, ka mani ņem! Tā arī esmu Olimpiskajā vienībā kopš 1999.gada rudens līdz šai dienai,” saka Marita.
Viņa ir pārliecināta, ka sports un kustības cilvēkam vairo laimes hormonu, ko, tiesa, var gūt arī, ēdot šokolādi. „Ja kopš bērnības esi sportojis, vēlāk tas ir pašsaprotami – jūtos kā slima, ja neesmu izkustējusies! Es pati neesmu augstu sasniegumu sportiste, bet man ir iespēja diendienā būt klāt pazīstamiem Latvijas sportistiem. It īpaši olimpiskajās spēlēs izjutu to, ka esmu kopā ar viņiem gan sportisko gaitu ikdienā, gan mūža svarīgākajās sacensībās. Redzu arī aizkulises, kas tajā dienā notiek un kas plašākai sabiedrībai parasti paliek nezināms. Redzu, kas sacensību vai olimpiādes laikā sportistam ir jāpārdzīvo, izliekot visus spēkus. Šādos brīžos nodomāju: es ļoti mīlu sportu, bet neesmu gatava tik ļoti visu atdot un ziedot, lai sasniegtu tādus rezultātus kā mūsu slavenākie sportisti. Kad Atēnās atklāja olimpiskās spēles, sporta draugi no Alūksnes man sūtīja tādas īsziņas, ka šķita – būdama tur, esmu piepildījusi arī viņu sapni…” atzīst M.Vilciņa.
Jūt līdzi visiem sportistiem
Marita atzīst, ka viņai ļoti patīk savs darbs gan ikdienā, gan sacensību laikā, jo tas ir saspringts un interesants. Viņa veido sarakstu, kāds varētu būt Olimpiskās vienības sastāvs sporta veidos, savukārt sportisti raksta treniņu plānus, kas pēc tam nonāk pie Maritas. Četrus gadus viņa bijusi arī vienības Sporta un zinātnes nodaļas vadītāja. Amats ļāvis būt klāt arī vairākās olimpiskajās spēlēs. “Daudziem šķiet, ka tā ir izklaide – aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, bet tā nav. Brīva laika Vankūverā bija ļoti maz. Dienā, kad neviens latviešu sportists nestartēja, pie manis uz ciematu nāca žurnālisti. Protams, viņi nevēlas nākt visi barā, bet palaikam, un tad man ir jānoorganizē, lai uz vietas ir kādi sportisti, treneri, ārsti, un nemitīgi jāstaigā viņiem līdzi. Tiek piedzīvotas traumas, kāds saskaišas un negrib runāt, bet žurnālistiem uzreiz vajag komentāru un man ir jāsarunā tikšanās. Tiklīdz mainās sacensību laiki, uzreiz ir jāizziņo žurnālistiem. Jāņem vērā arī katra sportista raksturs un tas, ka pirms svarīgām spēlēm, sacensībām sportisti ļoti mainās,” savu darbu raksturo Marita. Viņa atklāj, ka no ziemas sporta veidiem pašai mīļākais ir biatlons, no vasaras – pludmales volejbols, smaiļošana, modernā pieccīņa un citi. Marita bija lepna, ka šogad uz ziemas olimpiskajām spēlēm Kanādā devās tik daudz sportistu no Alūksnes novada. „Bet es jūtu līdzi visiem – man vienādi stipri īkšķis žmiedzas par visiem mūsējiem, par latviešiem!”
„Vienības sirdsapziņa”
Marita uzsver, ka Olimpiskajā vienībā ir gan ziemas, gan vasaras sporta veidu sportisti, tādēļ jābūt notikumu virpulī un ciešā mijiedarbībā visu gadu. “Uzturu kontaktus arī ar tiem sportistiem, kas traumu vai kādu citu iemeslu dēļ ir “izkrituši” no Olimpiskās vienības. Ar daudziem sportistiem mums ir izvērtušās jau draudzīgas un privātākas attiecības – tieku aicināta uz kāzu svinībām, apsveicam bērnus un tamlīdzīgi. Parasti sportistiem daudz draugu ir tad, kad izcīnīta medaļa un esi slavas virsotnē, bet es cenšos kā draugs būt blakus arī ne tik priecīgos brīžos. Pirms kāda laika mums bija dopinga gadījumu lavīna – arī tad biju blakus,” saka alūksniete.
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis savulaik Maritu nosaucis pat par “Olimpiskās vienības sirdsapziņu”, jo viņai ar sportistiem vienmēr ir draudzīgas attiecības, ir tuvāk sportistiem nekā vadība. Marita nebaidās atzīt, ka reizēm atļaujas pastrīdēties arī ar priekšniecību. “Maz ir sportistu, kuri var pieiet klāt priekšniecībai un jautāt: “Kādēļ jūs izdarījāt tā?” Lielākā daļa atnāk paraudāt uz man pleca, bet es pēc tam informāciju novadu tālāk. Uzskatu, ka pret visiem jābūt vienādiem noteikumiem.” Viņa uzsver, ka sportistiem labus rezultātus veido ne tikai treniņi, bet arī psiholoģiskie aspekti, nauda un citas nianses. Reizēm Maritas izteiktie drauga padomi sportistiem ir ļoti palīdzējuši.
Grūti gan panākumos, gan neveiksmēs
Jautāta, kuri sportistiem ir grūtākie pārdzīvojumu brīži, Marita atsauc atmiņā Pekinas olimpiskās spēles, kad Latvijas sportistiem bija vairākas neveiksmes. „Svarcēlājam Viktoram Ščerbatiham tika bronzas medaļa. Viktors bija favorītos, par viņu bija ļoti liela ārzemju preses uzmanība, jo viņš bija nepārprotams zelta medaļas pretendents. Bet viss notika, kā notika, un taisnība tam visam bija kaut kur pa vidu. Toreiz Viktora treneris pēc tam Olimpiskajā ciematā paklanījās pret visu komandu un teica: „Lūdzu, atvainojiet, ka es palaidu zelta medaļu…” Tā bija viena tāda iespēja dzīvē – izcīnīt šo Olimpisko medaļu, bet treneris bija tik vīrišķīgs un pateica šos vārdus. To pašu viņš bija pateicis arī žurnālistiem. Bet – to visu analizējot filozofiski, mēs katrs varbūt dabūjam to, ko esam pelnījuši, jo pretendentu ir daudz. Vaira Vīķe – Freiberga, pavadot uz Atēnām, teica, ka visi ir vienādi un kā Dievi todien izlemj, tas uzvar. Piekrītu, katrs sportists cenšas būt labākais – kāds varbūt ir zemi ēdis pat vairāk kā citi, lai mērķi sasniegtu, bet notiek tā, nekā notiek. Tāpēc sportistiem grūti ir gan panākumos, gan arī lielās neveiksmēs saredzēt, ka vaina nav apstākļos, bet pašā, jo slava uznes virsotnē. Man arī ir bijis tā, ka blakus sēž sportists – labs draugs, bet visapkārt lido zvaigznes un mani nedzird. Paiet trīs mēneši, un cilvēks atgriežas. Bet es nezinu, kā tādos brīžos izturētos es pati.”
Arī brīvajā laikā sporto
Arī brīvajā laikā Maritas atpūta ir saistīta ar sportu. „Kad vēl nebija piedzimusi meitiņa Karlīna, gāju uz zāli vingrot, peldēt un spēlēt basketbolu. Kad Latvijā parādījās piedzīvojumu sacensības, piedalījos tajās. Tagad mazliet vingroju – gribētos vairāk, bet Karlīna vēl ir maza, drīz viņai paliks trīs gadi. Līdz ar bērna piedzimšanu esmu atkal pievērsusies rokdarbiem – tikko beidzu šūšanas kursus. Vēl man ļoti patīk lasīt grāmatas – starp maniem iecienītākajiem autoriem ir Džons Ērvings, lasu arī klasiku un godalgotas grāmatas, bet mūsdienu piedāvājumā tikai pēc anotācijas izlasīšanas reizēm ir vilšanās par iegādāto grāmatu, tādēļ bieži aptaujāju arī draugus,” stāsta M.Vilciņa.
Alūksnē dzīvo Maritas vecāki un māsa, tādēļ dzimtajā pilsētā viņa ir bieži – vismaz reizi vai divas mēnesī. Jautāta, kā, viņasprāt, šajos gados ir mainījusies pilsēta, Marita domā. „Es redzu, kā šajos gados ir novecojuši cilvēki. Iedzīvotāju Alūksnē ir palicis mazāk. Man ir žēl, ka mums nav līderu vai domātāju, kuriem ir vīzija, kā pilsētai jāizskatās un ko jāparāda tūristiem. Man patika, kā deviņdesmito gadu sākumā pilsētas centrā bija vienota stila ēku krāsojums, pie ēkām nebija lielu reklāmu, ar ko atšķīrāmies, bet tikai informatīvi uzraksti, piemēram, „Grāmatas”, „Saldumi”. Tagad ir reklāmas izkārtņu haoss, drausmīgie plastmasas logi… Pilsētā ir skaisti iekoptas privātmājas, bet vienotā skatījuma pietrūkst,” vērtē Marita. Viņa rosina Alūksnes un Apes novada izglītības iestādes „izmantot savējos”. „Piemēram, es savā amatā varu skolām noorganizēt tikšanos ar kādu olimpieti, ko citas skolas labprāt izmanto – tas viss ir iespējams!” saka Marita. Nesen viņa Grāmatu svētku laikā Alūksnes pilsētas bibliotēkā tikās ar skolēniem un stāstīja par piedzīvoto ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā.
