Par vienu no mazajām atkarībām dēvē televīzijas šovu skatīšanos. Kāds skatītājs “pielīp”pie dziedāšanas šoviem, vēl kāds neizlaiž nevienu dejošanas reizi, bet cits jūt līdzi nežēlīgām izdzīvotāju pārraidēm. Un producenti izdomā arvien jaunus un jaunus veidus, kā garlaicības pārņemtos skatītājus ievilināt šovu atkarības tīklos. Varbūt gluži ne atkarība, bet par tīkamu svētdienas vakara nodarbi man kļuvusi šova “O! kartes akadēmija” skatīšanās un jāatzīst, ka šis ir pirmais šovs, kuram esmu pieķērusies tik ļoti. Ja sākumā vīpsnāju par šova dalībnieku neprofesionalitāti un nemākulību, tad, tuvojoties šova finālam, par maniem favorītiem kļuvuši pat vairāki jaunie talanti. Manā acu priekšā viņi auguši profesionāli, mācījušies, trenējuši un mēģinājuši patikt gan sev, gan publikai, gan žūrijai.
Šosvētdien būšu starp tiem tūkstošiem skatītāju, kas sajūsmināsies, varbūt kritizēs fināla koncertu. Tas nekas, ka šovs tiek rādīts vēlu vakarā un nākamajā dienā jādodas uz darbu. Gribas redzēt, kurš galu galā būs labākais, gribas redzēt prieka asaras un arī skumjas par negūto uzvaru, kas bija tikai soļa attālumā.
Man šis šovs nozīmē daudz vairāk nekā tikai vienkāršs izklaides raidījums. Šovs apliecina jau zināmo – ikkatrā no mums slēpjas kāds talants, ir tikai jāuzdrošinās to “pamodināt”, neapslāpēt un nenogurstoši pilnveidot. Šovs ir apliecinājums tam, ka mēs visi esam spilgtas personības, ja vien uzdrošināmies izlīst no kūniņas.
