Vēstures notikumu vērtējums katrai tautai ir savs – subjektīvs. Par to atkal un atkal pārliecināmies atceres brīžos, starp kuriem īpašas latviešu un krievu pretstāvēšanas dienas ir 16.marts un 9.maijs. Pagājuši 20 gadi, kopš Latvija…Latvijas valdošo partiju politiķus tas neinteresē, jo nepilsoņi nav vēlētāji. Bet varbūt vajadzētu viņiem ļaut vēlēt pašvaldību deputātus, kā tas ir Igaunijā? Visu šo gadu laikā valsts integrācijas politika ir bijusi kā ziepju burbulis – ar Eiropas Savienības fondu naudu ir izstrādātas integrācijas programmas, kuras aizmirstas guļ plauktos un netiek īstenotas. Ludmila Azarova, dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesbiedre, atzīst, ka daudzi ir izbraukuši no Krievijas, bet Latvijā tā arī nav atraduši mājas. Varbūt 9.maija svinības ir vienīgā reize, kad viņi atkal jūtas kā mājās. Bet mūs viņu dziesmas un runas pie Uzvaras pieminekļa it kā neskar. Patiesībā visiem būtu labāk, ja Latvijā nedzīvotu kā divās atšķirīgās pasaulēs. Varam nepiekrist tiem, kuri svin uzvaru pār fašismu 9.maijā. Bet tāpēc vismaz vairums šo cilvēku nav jāuztver kā valsts vai personīgi ienaidnieki.
