Vēstures notikumu vērtējums katrai tautai ir savs – subjektīvs. Par to atkal un atkal pārliecināmies atceres brīžos, starp kuriem īpašas latviešu un krievu pretstāvēšanas dienas ir 16.marts un 9.maijs. Pagājuši 20 gadi, kopš Latvija atguvusi neatkarību, bet šajā ziņā nekas būtiski nav mainījies. Tā ir tāpēc, ka nevienai pusei nav bijusi vēlme saprast otru. 9.maijā notiek plašas svinības Rīgā, Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa. Tajās pulcējas arvien vairāk krieviski runājošo iedzīvotāju, arī jaunieši. Daudziem šķita, ka līdz ar paaudžu maiņu uzvaras dienas svinības izzudīs pašas no sevis. Tomēr tā nenotiek. Drīzāk vērojams pretējs process – svinētāju pulks aug. Kāpēc?
Latvijas valdošo partiju politiķus tas neinteresē, jo nepilsoņi nav vēlētāji. Bet varbūt vajadzētu viņiem ļaut vēlēt pašvaldību deputātus, kā tas ir Igaunijā? Visu šo gadu laikā valsts integrācijas politika ir bijusi kā ziepju burbulis – ar Eiropas Savienības fondu naudu ir izstrādātas integrācijas programmas, kuras aizmirstas guļ plauktos un netiek īstenotas. Ludmila Azarova, dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesbiedre, atzīst, ka daudzi ir izbraukuši no Krievijas, bet Latvijā tā arī nav atraduši mājas. Varbūt 9.maija svinības ir vienīgā reize, kad viņi atkal jūtas kā mājās. Bet mūs viņu dziesmas un runas pie Uzvaras pieminekļa it kā neskar. Patiesībā visiem būtu labāk, ja Latvijā nedzīvotu kā divās atšķirīgās pasaulēs. Varam nepiekrist tiem, kuri svin uzvaru pār fašismu 9.maijā. Bet tāpēc vismaz vairums šo cilvēku nav jāuztver kā valsts vai personīgi ienaidnieki.
