Alūksnes novada domes deputāte Sandra Zeltiņa ar darbu pašvaldībā saistīta jau vairāk nekā desmit gadus. Sākusi strādāt Alsviķu pagasta padomē par projektu vadītāju, vēlāk viņa divus sasaukumus veica pagasta padomes priekšsēdētājas pienākumus. Visa uzmanība tagad veltīta deputātes pienākumu pildīšanai, jo, kā atzīst, darba ir tik daudz, ka diez vai šos pienākumus būtu iespējams apvienot, strādājot vēl kādā darba vietā. “Ja būtu nepieciešamība, tad droši vien atrastu veidu, kā visu savienot, tomēr šobrīd jūtos nodarbināta pietiekoši,” viņa saka.
S.Zeltiņa ir arī Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas vadītāja. “Tās ir jomas, kam varbūt ne vienmēr ir vajadzīgs ļoti liels finansējums, bet kas dod iespēju cilvēkiem smelties mieru un līdzsvarotību. Sevišķi nozīmīgi tas ir šajā laikā, kas ir ļoti grūts un psiholoģiski saspringts,” viņa saka.
– Kas sniedz pārliecību, ka tas, kas nav izdevies iepriekšējai vadībai, izdosies šoreiz?
– Alūksnes cilvēki ilgi ir baroti ar dažādiem solījumiem. Varbūt iemesls tam ir negribēšana. Varbūt biežās varas maiņas, jo, lai kaut kas virzītos uz priekšu, šādas varas svārstības nedrīkstētu notikt. Šobrīd man liekas, ka visiem šiem 15 cilvēkiem, kas esam novada domē, ir kopēja vēlme sakārtot jautājumus, kas gadu gadiem nav risināti. Jūtu, ka ejam uz vienotu mērķi, kas dod ticību, ka viss pakāpeniski atrisināsies.
– Bez sakārtotas infrastruktūras svarīga ir arī pakalpojumu kvalitāte. Kā vērtējat pašreizējo situāciju?
– Esmu pārliecinājusies, ka pakalpojumu kvalitāte lielā mērā atkarīga no cilvēka, kurš pie tā strādā. Tas attiecas gan uz kultūru, gan sportu. Ir ļoti svarīgi, lai kultūras vai tautas nami ikdienā būtu apdzīvoti. Skatoties novada kontekstā, var redzēt, ka tur, kur šis cilvēks atrodas savā īstajā vietā, arī iedzīvotāji ir ieinteresētāki un atsaucīgāki, iesaistoties gan pašdarbības kolektīvos, gan apmeklējot pasākumus. To sapratu jau bērnībā, no kuras spilgtā atmiņā palikusi Zeltiņu pagasta bibliotekāre Vija Cinglere. Bērnībā bibliotēka bija mana mīļākā vieta. Ikreiz, kad tur iegriezos, radās iespaids, ka ikviens apmeklētājs no viņas puses ir ļoti gaidīts. Tādus cilvēkus kā viņa gribētos redzēt arī šobrīd. Lai ikviens, kas aiziet uz kādu iestādi – vai tas būtu tautas nams, vai bibliotēka, vai muzejs – justu, ka viņš ir vēlams. Tad viņam radīsies vēlme atgriezties tur vēl un vēl.
– Savulaik šādi cilvēki bija arī sporta jomā.
– Jā, samazinoties līdzekļiem, nācies izvērtēt prioritātes un no sporta darba organizatoru štata vienībām vairākās pagastu pārvaldēs atteikties. Tagad šīs lietas koordinē vai nu vietējais sporta skolotājs vai sporta entuziasti, kas par spīti tam, ka viņiem par to neko nemaksā, turpina ap sevi pulcēt sporta cienītājus. Domāju, ka ar laiku vajadzētu šo sporta darba organizatoru sistēmu atjaunot, jo bez cilvēkiem, kas atbild par sporta lietām, mēs riskējam mazināt iedzīvotāju vēlmi piekopt veselīgu un aktīvu dzīvesveidu.
Sevišķi svarīgi tas ir, ja runā par bērniem un jauniešiem, kas atšķirībā no pieaugušajiem tomēr uz to ir jāpamudina. Priecē, ka, veicot aptauju skolās par vēlamajām interešu izglītības programmām, vairumā skolu sports tika minēts vienā no pirmajām vietām. Šobrīd sports viņus interesē, tāpēc šo vēlmi nedrīkstētu apslāpēt. Anketās tika minēts, ka viņi labprāt ar sportu nodarbotos arī vasarā, apmeklējot, piemēram, peldēšanas treniņus. Šī vēlme būtu jāņem vērā, izvērtējot interešu izglītības programmas vasaras periodā.
– Kā vērtējat kvalitatīvu pakalpojumu piedāvājumu izglītības jomā?
– Viss, ko minēju iepriekš, bez šaubām, attiecas arī uz izglītības jomu. Parasti piestrādāt pie sava piedāvājuma kvalitātes un daudzpusības tiek mudinātas skolas ar mazāku skolēnu skaitu, tomēr jāsaausās būtu arī lielajām izglītības iestādēm. Sevišķi svarīgi tas ir šobrīd, kad ieviest modelis “nauda seko skolēnam”. Šogad tie ir vairāk nekā 500 lati, kas piešķirti pedagogu atalgojumam uz vienu skolēnu, tāpēc ikviens bērns ir no svara.
Neskaitot demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos un ģimeņu pārcelšanos peļņas nolūkos uz ārzemēm, aktuāla ir problēma ar skolēniem, kas deklarēti mūsu novadā, bet mācās citur. Atsevišķos gadījumos tam par pamatu kalpo tīri objektīvas lietas. Piemēram, nav sakārtots jautājums par deklarēto un faktisko dzīvesvietu. Tāpat ir vecāki, kuri strādā citā novadā un līdz ar to viņiem izdevīgāk, ka arī bērns tur mācās. Tajā pašā laikā ir viena daļa, kas pēc pamatskolas aiziet mācīties uz citu novadu tikai tāpēc, ka tur saskata kvalitatīvāku piedāvājumu un lielākas izaugsmes iespējas. Tas liek aizdomāties par to, cik kvalitatīvu izglītību mēs piedāvājam un vai esam gatavi strādāt ar jebkuru bērnu, lai cik problemātisks viņš arī būtu.
Vēl viens variants būtu lielāka variēšana ar skolu piedāvātajām izglītības programmām. Ja kāda izglītības iestāde ir stipra vienā jomā, tad bērns, kurš ir šajā jomā ieinteresēts, no visām skolām izvēlēsies tieši šo. Tādā ziņā vairāk būtu jāsastrādājas izglītības iestāžu vadītājiem, veidojot situāciju, kad nevis mēs konkurējam paši savā starpā, bet specializējamies katrs uz savu jomu. Šos un citus jautājumus esam plānojuši pārrunāt augustā, kad kopā ar pārstāvjiem no Izglītības pārvaldes apciemosim katru skolu atsevišķi.
– Pagastos skolas ir ne tikai vieta, kur iegūt izglītību, bet arī sava veida kultūras un sociālais centrs. To apliecina skumjais piemērs ar Kalncempjiem, kur pēc skolas likvidēšanas pagasta sabiedriskā dzīve ir manāmi noplakusi. Pagājušajā gadā bez skolām palika Anna, Veclaicene un Zeltiņi.
– Lielā mērā šo pagastu liktenis atkarīgs no pagastu pārvalžu vadītājiem un cilvēkiem, kas tur uz vietas strādā. Piemēram, Zeltiņos ļoti attīstīta ir kultūras un sporta joma. Veclaicenē tas ir tūrisms. Ar šīm jomām tiek saskatīts tālākais pielietojums bijušo pamatskolu ēkām, lai tās nestāvētu tukšas. Piemēram, Zeltiņu pamatskolas gadījumā atgriezusies iecere par muzeja iekārtošanu. Savukārt Veclaicenē tiek saskatīta iespēja rīkot nometnes pamatskolas telpās.
Uzskatu, ka Annā liels pluss ir pagastu reforma. Tagad Annai, Kalncempjiem un Jaunannai ir viens pagastu pārvaldes vadītājs, kurš kopumā var pārskatīt, kā sabalansēt pakalpojumu piedāvājumu visā teritorijā. Tāpat pagastu reforma ir veiksmīga tajās vietās, kur iepriekš varbūt nebija paveicies ar pagastu pārvalžu vadītājiem. Vienkārši var just, ka cilvēkiem pagastos ir vēlme darboties. Vajadzīgs tikai kāds, kas viņus virza uz to un stimulē spert pirmo aktīvo soli.
Protams, pagastu reformu nevar vērtēt viennozīmīgi. Ne visu pagastu iedzīvotāji var justies kā ieguvēji, jo ir vietas, kur zaudēts spēcīgs pagasta pārvaldes vadītājs. Tas kārtējo reizi apliecina, cik liela nozīme ir cilvēkiem, kas atrodas savās vietās.
– Kādus uzdevumus esat sev izvirzījusi turpmākajiem gadiem?
– Viennozīmīgi vēlētos, lai neviena izglītības, kultūras vai sporta iestāde šajā laikā netiktu likvidēta. Mums jācenšas nodrošināt, lai visas esošās iestādes turpinātu darboties un attīstīties. Vēl pirms termiņa beigām gribētos, lai mākslas skola būtu jau iekārtota izremontētajās telpās, bet līdzās atrastos mūzikas skola un Alūksnes Bērnu un jauniešu centrs. Gribētos arī, lai tautas namā būtu uzsākti remontdarbi, kā arī sākts darbs pie jaunas sporta zāles būvniecības. Zinu, ka laiks skrien ļoti ātri, bet tas nav neizdarāms. Šos darbus saskatu kā prioritāri īstenojamus, no kuriem ieguvēja būs ne tikai pilsēta, bet arī novads.
